Mūžīgā pilsēta - Roma

  • Kultūra
  • 23.08.2024 16:56
  • 158 skatījumi
img

“Visi ceļi ved uz Romu” - teiciens sens un nolietots. Mani ceļi Ilgu laiku veda pa citām takām un citos virzienos. Beidzot bija pienācis laiks Romai, jo, esot Eiropā, tā vismaz reizi jāapmeklē. Vismaz tāpēc, lai savām acīm redzētu to, par ko ir priekšstats no aprakstiem un attēliem grāmatās (mūsdienu variantā - internetā).

Lidmašīna no Rīgas uz Romu izlido katru dienu, un biļetes, iegādājoties iepriekšpārdošanā, nav dārgas. Trīs stundu lidojums, vēl pusstunda ar ātrvilcienu “Leonardo” no Fjumičīno lidostas uz pilsētas centru. Īsa diskusija ar nekaunīgiem taksometru vadītājiem, ceļš uz viesnīcu un... vienīgais, kam vēl pietiek spēka, ir aizmigt dziļā, veselīgā miegā mazītiņā viesnīcas istabiņā, kas atrodas tālu no tūristu un vēsturiskajām apskates vietām. 



Romā visa ir tik daudz, ka piecās dienās to nav iespējams apskat. Ir jāizvēlas. Ieejas biļetes pasūtīju no mājām, iepriekš iegādājos “romiešu pasi”, kurā iekļauta iespēja bez maksas izmantot sabiedrisko transportu, kā arī bez maksas apmeklēt divus muzejus (pārējām apskates vietām ir ievērojama atlaide). Proti, Romai gatavojos pamatīgi un nopietni. Ceļojuma noslēgumā pārliecinājos, ka galvenie mūžīgās pilsētas dārgumi tūristiem ir pieejami bez maksas...



Mana viesnīca atradās īpašā pilsētas kvartālā ar nosaukumu Pinjeto (Pigneto). Mākslinieku, dzejnieku un mūziķu kopienas šeit dzīvo jau vairāk nekā simts gadus. Mākslinieciskā gaisotne caurstrāvo šo vietu un ļoti ietekmē infrastruktūru: pie pašas ieejas kvartālā atrodas metro stacija, daudzas gājēju ielas, kuru malās atrodas neskaitāmas kafejnīcas, restorāni, vīna bāri un krogi, kas atvērti no pusdienlaika līdz vēlai naktij. Agri no rīta ielas pārvēršas par krāsainu tirgu, kas pilns ar zaļumiem, tomātiem, apelsīniem, kartupeļiem, cukīni un citiem svaigiem dārzu labumiem. Sen renovāciju neredzējušo, veco māju sienas klāj mūsdienu “mākslinieku” sienu “gleznojumi”. Sākumā šķiet, ka šī ir kāda noziedzības sala un marginalizētas sabiedrības nostūris, taču viss izrādās savādāk. Pinjeto ir viens no mierīgākajiem un drošākajiem pilsētas rajoniem, lai gan arī viens no trokšņainākajiem un pārpildītākajiem. Tāds ir paradokss. Pirmais no Romas paradoksiem. Viena no acīmredzamām mākslinieciskā kvartāla priekšrocībām ir cenas! Brokastis, kas sastāv no kapučīno kafijas, glāzes svaigi spiestas apelsīnu sulas, kruasāna un milzīgas sviestmaizes ar sieru un tomātiem - 5 eiro. Tas ir tieši četras reizes lētāk nekā vēsturiskajā centrā! Nopriecājies par lētajām un sātīgajām itāļu stila brokastīm, devos apskatīt galveno!



Metro pietura blakus Kolizejam saucas “Colosseo”. Izej no metro un... aizraujas elpa. Lūk - Flāvija amfiteātris, vieta, kur notika cīņas starp gladiatoriem, gladiatoru cīņas pret savvaļas dzīvniekiem, nežēlīgi pirmo kristiešu nāvessodi un citas masu izrādes. Šī ēka, kurā savulaik ietilpa aptuveni 50 tūkstoši skatītāju, stāv te jau divus tūkstošus gadu, ir pārdzīvojusi neskaitāmus ugunsgrēkus, zemestrīces, pilsoņu karus un gadsimtiem ilgu pamestību. Kabatā turot biļeti, kas garantēja iekļūšanu Kolizejā bez rindas, ātri atradu tieši tādu pašu biļešu īpašnieku rindu, kas, par laimi, virzījās ātri. Kontrole bija stingra, gandrīz tāda pati kā lidostā, taču apsardzes komanda strādāja ļoti saskaņoti un veikli. Desmit minūtes gaidīšanas un esmu iekšā...



Ēka ir patiesi grandioza. Taču pēc nelielas pastaigas pa amfiteātra galerijām pēkšņi uznāk neliela vilšanās. Ilgo pastāvēšanas gadu laikā Kolizejs ir daudzkārt remontēts, nostiprināts un atjaunots, īpaši viduslaikos, kad amfiteātris kļuva par milzīgu komunālo dzīvokli vai pilsētu pilsētā, par patvērumu Romas laupītājiem un zagļiem. Visi šie daudzie remontdarbi un rekonstrukcijas ir noveduši pie tā, ka tikai no attāluma Kolizejs izskatās senatnīgs. Sīkāk izpētot, šis ir īsts jaundarinājums, kurā nav pat pilītes mūsu ēras pirmā gadsimta varenās Romas atmosfēras. Tomēr varbūt tas ir tikai personisks viedoklis un nekas vairāk. Man priekšā bija Foruma drupu apskate...



Forums, protams, sniedz daudz vairāk barības prātam un iztēlei. Taču lielais karstums nebija labvēlīgs garai pastaigai starp antīko tempļu, baziliku, monumentu un altāru drupām. Pēc pusstundas es vienkārši gribēju paslēpties ēnā un padzerties vēso ūdeni kādā no daudzajām romiešu strūklakām. Atpūties vienā no parkiem, netālu no lielpilsētas simboliem, atlikušo dienas daļu pavadīju nesteidzīgā pastaigā pa tūkstošgadīgās Romas šaurajām ieliņām. Un te mani sagaidīja pirmās dienas galvenais pārsteigums.



Romas vēsturiskais centrs ir sarežģīts šauru ieliņu savijums, kuras savieno nelieli laukumi, kur tūristus vienmēr gaida pārsteigumi. Ej pa tumšu ieliņu, kurā saule nekad neiespīd, un pēkšņi laukums, kas pieliets ar spožu gaismu, un uz tā... Trevi strūklaka. Šķiet, kas gan varētu būt pārsteidzošs šajā skulpturālajā šedevrā, kas fotogrāfijās redzēts simtiem reižu? Taču viss iepriekš attēlos redzētais sabrūk putekļos, kad atrodies Trevi strūklakas priekšā! Apbrīnojamā ūdens un marmora simfonija ir tik iespaidīga, ka paiet vairākas minūtes, pirms sāc tuvoties šedevram, izspiežoties cauri tūristu pūlim, kas ieskauj Trevi 24 stundas diennaktī. Ir vienkārši neiespējami aprakstīt iespaidus, kas rodas no krāšņo skatu pārpilnības Romā. Tas ir jāredz un jāpiedzīvo pašam. Pašam jāpārliecinās par izcilo darbu ģenialitāti. Tāpēc... tālāk īsumā par redzēto.



“Romas brīvdienu” otrā diena bija veltīta Vatikāna muzejiem. Dārga biļete, gara rinda tiem, “kuri bez biļetes”, tūristu plūsma, kas ved cauri neskaitāmām zālēm... Iespēja baudīt eksponātus ir ļoti ierobežota. Apgleznotas galerijas, antīko statuju un vāžu rindas, šumeru rakstu plāksnes un ķeltu elki. Ilgs ceļš plūsmā un tajā tikai divas pieturas: Rafaela freskas un, pats galvenais - Siksta kapela. Tā ir vienīgā vieta Romā, kuru kategoriski aizliegts fotografēt. Atliek tikai apbrīnot Mikelandželo ģeniālo darbu.



Pēc tam - pagalmiņš, kafijas tase un Pinakotēka, kurā cilvēku nav daudz, toties ir vairāki absolūti satriecoši altāri, kurus neviens netraucē apbrīnot. Diena izvērtās notikumiem bagāta un ļoti emocionāla.



Trešā diena - Eņģeļa pils. Barbaru izpostītās imperatoru kapenes vēlāk kalpoja kā pāvestu rezidence, Vatikāna krātuve, cietums un cietoksnis. Mūsdienās tas ir muzejs, kas interesants tikai nocietinājumu un slepeno eju cienītājiem. Vēsturiskā atmosfēra šeit ir lieliski saglabāta. Garās tumšās ejas, pāvesta Aleksandra VI no Bordžiju dzimtas drūmie apartamenti modina iztēli un domās iekrāso šausminošas viduslaiku ainas. Bet galvenais pilī ir brīnišķīgais skats uz Tibru un Romu no augstās terases. Jūlija beigās Tibra atstāj nepatīkamu iespaidu - zaļa, sekla, ar aļģēm aizaugušiem krastiem. Skatoties uz šo upi, ir grūti pat iedomāties, ka tā kādreiz bija dziļa un kuģojama upe, pateicoties kurai Roma tik ātri attīstījās un auga...



Ceturtā diena - pāvesta bazilika Santa Maria Maggiore, San Giovanni Laterāna kalnā, Panteons un citas katedrāles. Šo vietu aprakstīšana vārdos ir nepateicīgs uzdevums. Diena izvērtās mērena, mierīga un garīga. Pāvesta Jāņa Pāvila II piemineklis laukumā pie galvenās Termini stacijas atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Tēlnieks pāvestu attēlojis tradicionālajā katoļu priestera tērpā, plašie apmetņa atloki simbolizē Mātes Baznīcas gatavību dot pajumti ikvienam, kas tiek vajāts, apspiests, nicināts... Tūristu grupas un paši romieši šeit bieži apstājas. Daudzi lūdzas, pieminot pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš tik daudz darīja pasaules, cilvēku labā.



Pēdējā diena Romā tika veltīta Borgēzes villai, bez kuras apmeklējuma neviena vizīte Mūžīgajā pilsētā nevar tikt uzskatīta par pabeigtu. Nelielo villu liela parka centrā no rīta līdz vakaram ieskauj tūristi. Biļešu skaits ir ierobežots, taču katru stundu pirmajiem 13 cilvēkiem rindā ir iespēja iegādāties pēdējā brīža biļetes. Rindā nācās pavadīt kādas četras stundas, par laimi viss šis laiks tika pavadīts pie biļešu kases vēsajā villas pagrabā. Kāpēc bija vērts tik ilgi gaidīt? Divi ģēniji: tēlnieks Bernīni un mākslinieks Karavadžo. Redzēt šo divu meistaru šedevrus ir liela likteņa dāvana. Es to neaprakstīšu. Man nav tādas spējas...



“Brīvdienas” ir beigušās. Joprojām ir fotogrāfijas, kas nespēj nodot visu iemūžinātā krāšņumu, un atmiņas, kas vēl ilgi rosinās iztēli...



Andrejs JAKUBOVSKIS



Autora foto