Ar apburošo Aiju – dejojošu, dziedošu vai spilgtu aktrisi amatierteātrī, vienmēr izstarojošu nenogurdināmu radošuma enerģiju, esmu pazīstams jau sen, pat ļoti. Tā arī nobrieda profesionāla vēlme iepazīties tuvāk, bet kaut kā mūsu ceļi un takas nekrustojās. Šī iespēja radās pavisam nesen – pēc pateicības koncerta Dagdas vidusskolas mājīgajās telpās.
Pati pienāca man klāt, kad es jau kārtoju fototehniku, un nemaz neiebilda, ka es bez atļaujas uztaisīju dažus ātros tuvplāna portretkadrus. Izmantojot iespēju, piedāvāju sarunu divatā, un Aija Utkina nemaz nedomāja atteikties. Tā ir liela lieta – uzticība, un te tieši laikā tika rīkots skolas draugu tikšanās vakars.
Zvanu, piedāvāju tikties pirms pasākuma, bet viņa pēc nelielas pauzes atbild: “Situācija nav vienkārša, bez manas uzstāšanās tur neiztikt. Es taču esmu Dagdas vidusskolas absolvente, pedagoģe otrajā paaudzē, kā arī mani bērni tagad te mācās. Ja ar stundu pietiks, tad piekrītu.” Aija nokavēja tikai piecas minūtes, bet dāmai tas ir piedodami. Toties radās kadrs skolas fonā. Darba kabinetā ne bez lepnuma viņa parādīja gleznu – viņas talantīgā audzēkņa Aivara Bačkura diplomdarbu. Radošā vidē dzimst ne tikai mākslinieki, bet arī deputāti, un talantīgi audzēkņi ir katra pedagoga lielākā bagātība.
Neliels ieskats pagātnē. Pēc vidusskolas Aija Daugavpils Universitātē ieguva sākumskolas klašu un deju pedagoga diplomu. Pirmā darba vieta – Svariņos, pārmeta, ka esmu aizmirsis mūsu tikšanos tieši pirms diviem desmitiem gadu. Tā arī pateica: “Glabāju to “Ezerzemes” numuru, kurā publicēts jūsu raksts un fotogrāfijas par jauno pedagogu laukos.” Bet tas nav galvenais, svarīgi ir kas cits – kopš agras bērnības rīkoja mājas koncertus, tēloja aktrisi. Skolā paguva visur būt – dziedāja, dejoja, piedalījās teātra pulciņā, spēlēja handbolu, aizrāvās ar vieglatlētiku. Uzstājās, uzvarēja, ieguva balvas, turklāt absolvēja Mūzikas skolu, akordeona klasi. Divpadsmitklasnieces statusā ar pilnu krūti nodevās darbam Dagdas televīzijā, vadīja populārus raidījumus bērniem un jauniešiem.
Pieredze žurnālistikā vēlāk ļoti noderēja pedagoģijā, komunikabliem cilvēkiem visas sadzīves problēmas atrisinās vieglāk. Izglītotā, apburošā, sabiedriskā meitene pastāvīgi turpināja ceļu uz pašdarbības mākslas virsotnēm. Piecus gadus dejoja TAD “Dagda”, pēc tam Daugavpils “Līksmē”. Ar pirmo kolektīvu devās arī uzstāties uz Rumāniju, ar otro – uz Bulgāriju, tas bija neaizmirstams laiks! Daudzus gadus dziedājusi slavenajos “Sovvaļnīkos”, aizraušanos ar folkloru veiksmīgi apvienoja ar estrādes dziesmu dziedāšanu ansamblī “Oremus”. Solvitas Plivčas “bērns”, ar kuru aizsākās populārā grupa “Solversija”. Nemanot gadus, mana raksta varone arī tagad dejo Aivara Platača vadītajā kolektīvā ar nosaukumu “Eži”.
Aiz muguras sešpadsmit sezonas Andrupenes amatierteātra trupā. Atminoties patīkamos notikumus, Aija smaidot saka: “Jūs neticēsiet, bet jau piecpadsmit reizes režisors Dainis Platacis ir mani “apbalvojis” ar kalpones lomu, un tikai vienu reizi man paveicās iejusties Rīgas dāmas vārdā Emīlija lomā, viņa atveda uz laukiem ārstēties savu vīru alkoholiķi. Tāds, lūk, ir mans neparastais aktrises liktenis, bet es nemaz neturu ļaunu prātu uz režisoru, galvenais – atstāt iespaidu uz skatītājiem, kas mūsu teātrim vienmēr izdodas. Kāpēc mūžīgi esmu kalpone? Viss ir vienkārši, jo esmu vairāk lauciniece nevis pilsētniece. Protu govi slaukt, pļaut, zārdot… Vienkāršums man piestāv, pat neplānoju mainīt imidžu.”
Ar pašas piedalīšanos Aijai ir par maz, viņa pastāvīgi vadīja dažādus kolektīvus, tostarp deju ansambli “Ermanīši” Daugavpils Kultūras centrā. Radošās darbības avots vilināja tik ļoti, ka privātā dzīve līdz zināmam brīdim tika novirzīta otrajā plānā, bet no likteņa neaizbēgsi. Kad vadīja dejotājus Andrupenē, nevarēja nepamanīt, ka efektīvais Kaspars Utkins pret viņu nav vienaldzīgs. Līdz tam bija viņu vienreiz pamanījusi Dagdas ielās un nodomāja: “Kaut man būtu tāds puisis!” Randiņu praktiski nebija, kaut arī attiecības pamazām veidojās. “Reiz jutu, ka Kaspars grib pateikt kaut ko svarīgu, bet nevar saņemties. Tad es pati spēru soli pretī un teicu, ja gribi lūgt manu roku un sirdi, tad esmu ar mieru. Drīz vien visu savu lielo radu saimi aicinājām uz kāzām Andrupenes Tautas namā – simtu divdesmit viesi! Es taču biju līgava ar pūru, pēc augstskolas beigšanas vecāki man uzdāvināja gan auto, gan zemi. Tagad laimīgi dzīvojam savā lauku mājā ezera krastā, mums ir brīvdienu māja. Trīs bērni, visi pieci esam makšķernieki. Jau kopš bērnības mīlu dabu. Atceros, māsa Inga ar mammu gāja uz mežu ogot, bet es ar tēti sēņot un ar makšķeri uz ezeru” atklāti stāsta Aija.
Tagad par iemeslu šī raksta tapšanai. Pēdējā pasākumā “Zavaļinka” Svariņos tiešā vārda nozīmē zāli uzspridzināja man nepazīstama lauku vecenīte ar skatuves vārdu Alženovys Aņceite. Ko tik viņa, pār plecu pārmetusi akordeonu, nedarīja, asprātības bira kā no pārpilnības raga. Vakara nagla, bez mazākā pārspīlējuma. Kad sāku izprašņāt Ernu Šļahotu, lai atklāj nepazīstamās aktrises noslēpumu, pasākuma organizatore skaļi iesmējās: “Ak, Aleksej, tā taču ir Aija Utkina. Tās tik ir pārvērtības!” Tieši tāds pats stāsts par noslēpumaino aktrisi norisinājās arī Feimaņos. Pēc manas sarunbiedres teiktā, uz lielo koncertu viņa atbrauca bez pavadoņiem un uzstājās sev ierastajā tēlā viena pati. Aizkulisēs, jau bez grima, pievienojās draudzīgajai kompānijai pie galda un kļuva par liecinieci dedzīgajam strīdam: “Kas gan bija tā foršā Aņceite?”
Kad Aija atzinās, skatuves kolēģi ilgi nevarēja noticēt. Tik tiešām - varens mākslas spēks un pārvērtību maģija. Pareizi saka, ka talantīgi cilvēki ir talantīgi it visā!
Aleksejs GONČAROVS
