Bērnība: mans gavēnis un grēksūdze

Cenšoties ieturēt gavēni un gatavojoties gaišajiem Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, arvien biežāk nokļūstu šīs garīgās sagatavošanās atmiņu varā, kas bija mūsu ģimenē un mūsu Indricas draudzē. Visu atcerēties jau nevaru, taču gribu dalīties ar lasītājiem tajos spilgtajos iespaidos, kas palikuši manā atmiņā.

Pirmkārt, par gavēni, kas tajā vairāk nekā pusgadsimta ilgajā laikā patiešām bija gavēnis, nevis diēta. Visas izklaides un pat radio “Rodina” mūzikas klausīšanos tēvs bija aizliedzis. Kas attiecas uz ēdienu, tad pamatā tie bija kartupeļi ar sīpoliem, sagatavoti augu eļļā. Ļoti labi biju iegaumējis “murcovkas”, ēdiena, kurā ietilpa maize, ūdens, sīpoli un augu eļļa, garšu. Un tā visu četrdesmit dienu garumā. Mūsu grēksūdze bija ne tikai sagatavota, bet arī izciesta, jo bija nepieciešams apstaigāt kaimiņus, un, atzīstoties viņiem savos nedarbos, lūgt piedošanu. Piemēram, par to, ka līdām pēc ievārījuma vai slepus garšojām svešu saldo krējumu… Vecāki saprata, ka nav lielāka ļaunuma bērnam, kā atstāt viņu nesodītu. Pēc tādas grēksūdzes vairs negribējās grēkot, kā arī piesavināties svešu mantu. Atceros, ka, būdams pusaudzis, Aglonā, kur mācījos par traktoristu, nopirku piparmētru zirnīšus un veikalā man izdeva atlikumā liekas 22 kapeikas.

Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 29 (11.04.2017.)