Viss sākās ar domu, kā pavadīt savu brīvdienu pēc iespējas lietderīgāk un iegūt jaunus iespaidus. Strādājot Grieķijā, es katru brīvdienu cenšos pavadīt citādāk. Vienu brīvdienu es veltīju grieķu virtuves izzināšanai, otru - flamingo aplūkošanai, trešo - fotosesijai pie jūras, tāpēc šoreiz es vēlējos kaut ko jaunu un nebijušu. Nejauši pamanīju brošūru ar ceļojumu piedāvājumiem.
Tika piedāvātas dažādas ekskursijas - ar kuģi uz trim dažādām salām, izklaides brauciens ar “pirātu” kuģi, ceļojums uz Turciju, uz atrakciju parku vai uz kādu no labākajām salas pludmalēm. Visi piedāvājumi bija vilinoši, taču brīvdiena tikai viena, tāpēc bija jāizvēlas viens no piedāvātajiem ceļojumiem.
Mans mērķis ir apskatīt pēc iespējas vairāk valstu, tāpēc es izvēlējos aizbraukt uz Turciju. Ceļojuma brošūrā bija rakstīts, ka ar kuģi 45 minūtes brauksim uz Turciju, tad, izejot cauri pases kontrolei, veltīsim stundu ekskursijai, muzejā aplūkosim Turcijas dārgumus, marmora statujas, kā arī pilsdrupas. Pēc ekskursijas tika piedāvātas 4 brīvas stundas - pirkumiem, ēdiena baudīšanai, pilsētas ieliņu apskatīšanai un bilžu uzņemšanai. Par braucienu un ekskursiju kopā bija jāmaksā 25 eiro, kas ir salīdzinoši lēti, ņemot vērā citas cenas uz šīs salas. Dienu pirms savas brīvdienas es devos uz vienu no tūrisma aģentūrām, taču braucieni uz Turciju šeit tika piedāvāti tikai piektdienās un otrdienās, kas man pavisam nederēja. Otrajā aģentūrā braucieni uz Turciju tika piedāvāti gandrīz katru dienu un arī manā brīvdienā, tāpēc es iegādājos biļeti un soļoju mājās. Nākamajā dienā tika organizēts transfērs no viesnīcas līdz ostai. Izbraucām 7.30 no rīta un 9.00 jau bijām ostā. Tā kā esmu Eiropas Savienības pilsone, tad ceļojumam uz Turciju man vīzu nevajadzēja. Labi, ka Latvijai, atrodoties ES, par vīzu uz citām Eiropas Savienības valstīm nav jāuztraucas. Tā vienkārši nav nepieciešama! Izejot cauri pases kontrolei, es iekāpu vienā no diviem kuģīšiem. Dzirdot vārdu kuģis, es iedomājos lielos TALLINK prāmjus, kuros ir vairāki simti pasažieru. Biju izbrīnīta, ieraugot mazu kuģīti ar trīs stāviem. Izskatījās, ka tajā var iekāpt maksimāli 50 cilvēki, taču patiesībā tur bija 100 pasažieri, kas ar nepacietību gaidīja ierašanos Turcijā.
Iekāpjot kuģī, es jutos nedaudz satraukusies, jo uz Turciju devos pirmo reizi un tās kultūra, tradīcijas man bija svešas. Domās es uztraucos par savu apģērbu: “Vai šorti nav par īsu,? Vai matus labāk savākt astē/bizē? Vai man ir jāaizklāj seja?!” Vēlējos izrādīt cieņu viņu valsts tradīcijām, neizraisīt nepatiku vai pat naidu, tāpēc biju ģērbusies pietiekami pieklājīgi un neuzkrītoši. Atbraucot uz Turciju, varēja manāmi just temperatūras maiņu, jo palika daudz karstāk nekā Grieķijā. Labi, ka man līdzi bija cepure! Pretējā gadījumā saules dūriens būtu garantēts… Izgāju cauri pases kontrolei ar cerību, ka man pasē iespiedīs zīmodziņu par to, ka esmu bijusi Turcijā, taču nekas tāds nenotika. Mierīgi izgāju cauri kontrolei un devos nelielā ekskursijā. Gids runāja angļu, grieķu un vācu valodā, tāpēc bija uzmanīgi jāklausās, ko viņš vēsta un kādi objekti mums ir apkārt. Mēs aplūkojām statujas, ostu, pilsdrupas, pieminekļus. Katrai no vietām bija savs stāsts, sava vēsture un sava enerģija, ko tā izstaroja. Halikarnāsas mauzolejs tiek uzskatīts par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tas tika celts ap 350. gadu p.m.ē., taču, zemestrīču rezultātā, tika izpostīts. No vietas, kur agrāk stāvēja šis dižais arhitektūras objekts, ir palikuši tikai pamati, pāris kolonnas un sadrupuši akmeņi, taču ikvienam ir iespēja apskatīt marmora rotājumus vai skulptūru daļiņas kādā no Turcijas slavenākajiem muzejiem. Ikvienam īstam ceļotājam noteikti ir jāapmeklē šī pasakainā vieta!
Pēc ekskursijas es devos taisni uz Bodruma tirgus ieliņām. Visas ielas bija pārpildītas ar tūristiem no dažādām pasaules malām, kuri ieradās atklāt Tālo Austrumu noslēpumus. Viņi visi centās paslēpties no saules, tāpēc devās uz vietējām tirgus ieliņām. Tirgus ieliņas bija vienīgās vietas, kur ikvienam - cilvēkam vai dzīvniekam - bija iespēja paslēpties no smacīgā karstuma, jo virs cilvēku galvām tika uzslieti lieli, gari auduma palagi. Staigājot par tirgus ieliņām, es novēroju dīvainu skatu - visi pārdevēji bija vīrieši. Pilnīgi visi! Es biju pārsteigta un apmulsusi, jo valstīs, kuras esmu apmeklējusi, pārdevēji ir gan vīrieši, gan sievietes. Pastaigājusi divdesmit minūtes ar cerību, ka ieraudzīšu kādu pārdevēju, kura ir sieviete - es padevos. Aptaujājot pāris Turcijas jauniešus, es uzzināju, ka iemesls sieviešu bezdarbam ir valsts senās tradīcijas un mentalitāte. Tiek uzskatīts, ka sievietei ir jāsēž mājās, jāaudzina bērni un jāgatavo ēst. Viņām tiek aizliegts studēt vai strādāt algotu darbu pat, ja viņas to vēlas. Ieskatoties dziļāk, šis ir viens no iemesliem, kāpēc Turcija “stāv uz vietas” gan sociāli, gan ekonomiski. Meitenes precas agri un jau ap 20 gadiem viņas kļūst māmiņas. Sievietēm ir ļoti smagi konkurēt darba tirgū, jo atalgojums par vienu un to pašu darbu starp sievietēm un vīriešiem ir dažāds jeb vīrieši saņem vairāk nekā sievietes. Izglītības līmenis starp dzimumiem krasi atšķiras - vīriešiem tiek sniegta labāka izglītība nekā sievietēm. Šis ir vēl viens faktors, kāpēc darba tirgū vīrieši ir konkurētspējīgi. Ja sievietei izdodas iegūt darbu, tad atalgojums ir netaisnīgs un motivācija strādāt pazūd, jo noalgot auklīti, saņemot minimālo algu, ir neiespējami. Tātad - zemās izglītības dēļ sievietes darba tirgū nespēj konkurēt ar vīriešiem vai arī saņem mazāk.
Uzmanīgi klausījos visā, ko man stāsta un biju šokā, ka kaut kur pasaulē joprojām pastāv dzimumu nevienlīdzība. Jutos dusmīga un izsalkusi, tāpēc pateicos par sarunu un devos meklēt kādu mājīgu restorānu, lai aptvertu skarbo patiesību. Atradu mazu restorāniņu ar nosaukumu “Saphira”. Neviens restorānā nerunāja angliski, tāpēc caur interneta tulkotāju nācās pasūtīt ēdienu, kas no malas izskatījās ļoti amizanti. Pasūtīju ēdienu ar nosaukumu Pide, kas bieži tiek uzskatīta par turku picu. Pides sastāvā ir malta jēra gaļa vai spināti un siers, pārkaisīti ar papriku, melnajiem pipariem, baziliku un citiem zaļumiem. Ēdiens bija vienkāršs, bet debešķīgs! Atlikušo stundu veltīju iepirkumiem. Turcijā viss maksāja lētāk, nekā Grieķijā tāpēc nopirku dažādus ikdienas nieciņus, jaunu kurpju pāri, kleitu, aproci un, protams, arī tradicionālos saldumus - lokumi, kas ir arī Grieķijas tradicionālie saldumi. Stunda paskrēja nemanot un bija laiks doties mājās. Abas rokas aizņemtas ar jaunajiem pirkumiem un galva pilna ar domām par šo valsti, kas mani krietni pārsteidza gan ēdiena, gan sabiedrības ziņā, lika man nedaudz nokavēt rindu uz pases kontroli, taču viss beidzās labi. Stāvot rindā uz pases kontroli, es novēroju apkārtējos cilvēkus, kas, smaidīdami, gaidīja savu rindu, lai ieņemtu vietu uz kuģīša. Visiem rokās bija maisiņi ar saldumiem un dažādiem apģērbiem vai suvenīriem.
Pa ceļam baudīju skatu uz jūru un Turcijas skaistajiem kalniem. Jutos saviļņota un priecīga, jo man bija iespēja iepazīt šo tālo zemi, mazpazīstamo kultūru, kas vienlaikus mani šokēja un pozitīvi pārsteidza. Ēdiens, ainavas, cilvēki, tradīcijas iepriekš bija kaut kas noslēpumains un neaizsniedzams, taču tagad esmu visu pati savām acīm redzējusi! Droši varu teikt, ka vēlētos aizceļot uz Turciju vēlreiz un uzzināt vēl vairāk par tautām, kuras šeit mīt un par dzīvi, kuru tās dzīvo!
Laima LIEPIŅA
