Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures. Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

img


No bada mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Ieraugot pavisam vārgos, vācieši sūtīja tos uz lazareti, kazarmās neļāva nomirt. Lazarete atradās netālu no kapsētas, cauri visai nometnei līdz turienei vijās ceļš. Visbiežāk slimniekus aizveda no rumāņu barakām. Katru rītu mēs redzējām vienu un to pašu, kā ieslodzītie ar rokām stūma ratiņus, kuros bija tādi, kuri vairs nespēja paiet. Ratiņus veda uz lazareti, kur lielākā daļa pacientu nomira. Krieviem arī nebija viegli, bet rumāņi nevarēja izturēt vietējo klimatu. Neskatoties uz to, ka bija daudz līķu, katrs tika apbedīts atsevišķā kapā, zārkos. Uz kapa lika betona plāksni, krustu... Mēs visi gaidījām pavasari, jo mums tika solīts darbs vācu saimniecībās. Šajā laikā nometnē tika radīta dziesma pēc “Tas notika netālu no Poltavas” motīviem: Tas notika pie Lamsdorfas, slikts lieta, draugi, vācieši par mums ņirgājās, neļāva mums dzīvot... Vācieši mums deva maizi, deva bija mazuļa dūres lielumā un pusdienām bija viras kauss...”

Pienāca marts, dienas kļuva garākas, bet izsalkums neizturams. Kādu dienu mūs visus nostādīja barakas priekšā vienā rindā. Ieradās nometnes priekšniecība un kāds vācietis civilās drēbēs. Vācietis piegāja pie tiem ieslodzītajiem, kas viņam patika, un sāka izjautāt morāviešu valodā (morāviešu, čehu, kas dzīvo valsts austrumu daļā, valoda). Valoda bija ļoti līdzīga poļu valodai, un bija iespējams saprasties. Vācieti interesēja, kur gūsteknis iepriekš bija strādājis. Ja gadījās kāds zemnieks, viņu tūlīt izveda no ierindas, un priekšniecība kaut ko ierakstīja žurnālā. Tā viņš savāca septiņpadsmit veselīgākos no mūsu barakām, ieskaitot mani. Mums teica, lai pošamies ceļā, tūlīt mūs nosūtīs strādāt. Ilgi nebija jāpošas, konvoja pavadībā devāmies uz staciju. 

Attēlā:  Sudices ciems. 

Andrejs JAKUBOVSKIS

(turpinājums sekos)

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.28

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv