Uzbrukums beidzās. Bataljona komandiera, varoņa, nāve stipri visus iespaidoja. Naktī mūs pārcēla uz citu vietu. Mēs aizvietojām kādu vienību arī priekšējā līnijā. Vācu armijas priekšējā līnija atradās piecsimt soļu attālumā no mūsu pozīcijas. Ierakumi šeit bija dziļi un nostiprināti, mēs varējām brīvi staigāt nenoliecoties. Mums pateica, ka mūsu kaujas uzdevums bija izsist ienaidnieku no tā ierakumiem.
Mūsu artilērija atklāja uguni, drīz arī vācu artilērija sāka mūs apšaudīt. Apšaude kļuva stiprāka. Mēs redzējām debesīs krievu lidmašīnu, kas tika notriekta virs vācu ierakumiem. Un apmēram pulksten četros dienā gaisā parādījās signālraķete. Mēs devāmies uzbrukumā. Pārvietojāmies nelieliem pārskrējieniem. Bija stipra apšaude: artilērija, ložmetēji, šautenes. Zaudējumi bija lieli. Kad līdz ienaidnieka ierakumiem bija palikuši vien 200 metri, mēs piecēlāmies un metāmies uz priekšu ar “Urrā” saucieniem. Vācu ierakumos jau neviena nebija, izņemot ievainotos un mirušos. Uzdevums tika izpildīts: ienaidnieks padzīts no priekšējām līnijām. Mēs devāmies aizmugurē, kur divas vai trīs dienas gaidījām papildspēkus.
Attēlā: Skaļmežices stacija.
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.26
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
