Sandis Ģirģens: “Mūsu uzdevums – strādāt sabiedrības labā un palīdzēt”

img

Jau informējām, ka 27. septembrī iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens reģionālās vizītes ietvaros apmeklēja Krāslavu, kur tikās ar Valsts policijas (VP) Latgales reģiona vadību, lai pārrunātu aktualitātes sadarbības jautājumos, izmeklēšanas kvalitāti un spēju ātri reaģēt, kā arī personāla apmācības procesu. Pēc oficiālās tikšanās ministrs atvēlēja laiku intervijai laikrakstam “Ezerzeme”.

Esmu ne tikai laikraksta redaktore, bet darbojos arī sabiedriskajās organizācijās. Viena no tām ir biedrība “Latvijas sociālās adaptācijas asociācija”. Mūsu biedrības mērķis ir sadarbība sociāli neaizsargāto pilsoņu adaptācijā, tai skaitā jaunieši bezdarbnieki, kam nav atbilstošas izglītības vai profesionālās sagatavotības. Esmu arī jauniešu mentors, sadarbojos ar pedagogiem. Diskutējot par aktuāliem problēmjautājumiem, secinājām, ka dažu pusaudžu visatļautība ir sasniegusi kritisku robežu. Pedagogi atzīst, ka diemžēl tie rīki, kuri pieejami skolotājiem, audzinātājiem un likumsargiem, lai nodrošinātu kārtību, nedod vēlamo rezultātu. Pārrunas ar pusaudžiem, viņu vecākiem un administratīvais sods vairs  nedarbojas. Diemžēl likumpārkāpēju vecāki tādās situācijās visbiežāk nostājas bērna pusē un visādi cenšas izvairīties no atbildības. Pusaudzis to saprot un turpina uzvesties pretēji sabiedrībā pieņemtajām normām, jo viņam ir tiesības, viņam nekas nedraud un palīgā nāks advokāts, bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un citi “labie’’ spēki.  Kādus risinājumus saskatāt Jūs?  

Sākšu ar pašiem pamatiem. Viss sākas no ģimenes audzināšanas un vērtībām. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tad, kad ir kaut kāda saskare ar pusaudžiem, kuri veic administratīvos pārkāpumus vai noziedzīgus nodarījumus, mēs vairumā gadījumu redzam, ka nenotiek normāla komunikācija starp bērnu un vecākiem. Protams, jāņem vērā, ka pusaudžu gadi ir tas laiks, kad bērns sāk apstrīdēt vecāku norādījumus, viņam veidojas citādāka vērtību sistēma, viņam liekas, ka tikai viņš zina, kā ir labāk un pareizāk. Es domāju, ka tas ir attiecināms uz visiem. Daudzās ģimenēs vecāki ir aizņemti ar sevi, savu darbu un nepievērš uzmanību bērniem, ir vecāki, kuri, redzot problēmu, iesaistās nevis konstruktīvā sarunā ar bērnu kā pieaugušo, bet izvēlas nosodījuma formu, runā agresīvi vai pat pielieto spēku, veidojot sarunu ar bērnu neadekvātā formā. 

Es ieteiktu, pirmkārt, pārdomāt savstarpējo komunikāciju ģimenē, mēģināt rast pareizo pieeju bērnam, ne tas labākais veids ir nosodījums vai agresija pret bērnu. Kas attiecas uz jau smagākiem gadījumiem, pirmais solis ir sociālais pedagogs. Te laicīgi jāiesaista arī Nepilngadīgo lietu inspektors. Iespējams, Nepilngadīgo lietu inspektors spētu izskaidrot pusaudzim, kāda būs viņa nākotne, ja tiks pārkāpts likums, cik viegli var sabojāt savu dzīvi, kad nebūs iespēja darīt daudzas lietas, kuras vēlētos darīt, strādāt kādā amatā, profesijā. Vajadzētu minēt konkrētus piemērus. Te darbs noteikti ir arī psihologam. Varbūt tādā veidā mēs daļu jaunatnes varam “atgriezt”

Kas attiecas uz dažādu vielu lietošanu, kā narkotiskās vielas vai alkohols, šeit jābūt atbilstošām rehabilitācijas programmām. Vairākus gadus Iekšlietu ministrija bija vairāk atbildīga par šo narkotisko vielu aprites koordinēšanu jeb politikas izstrādi un dažādu rehabilitācijas pasākumu koordinējošu darbību, ko es uzskatīju par nepareizu un mēs faktiski šīs funkcijas nomainījām, lai ar to nodarbojas Veselības ministrija, kas būtu pareizākais. Mēs vienmēr esam teikuši, ka primāri jāsāk nevis no spēka pozīcijas, bet bērns un vispār cilvēks ir jāiesaista rehabilitējošās programmās laicīgi, lai neielaistu problēmu un nepadarītu to lielāku. Tā ka kopumā tas ir komplekss darbs. Sāksim ar ģimeni, iesaistīsim adekvātā veidā tos resursus, kas mums ir ­ Nepilngadīgo lietu inspektoru, skolu, pedagogus, sociālo darbinieku. Un es ceru, ka šie jaunieši “nāks pie prāta”, un mainīsies. Runājot par  jauniešu uzvedību ielās ­ mans uzstādījums ir ieviest kārtību, preventīvi novērst riskus. Ja kādā vietā veidojas jauniešu bari, kas varētu radīt potenciālus nemierus vai draudus iedzīvotājiem, jau saknē šādas situācijas jāmēģina novērst. Ar Krāslavas novada pašvaldības pārstāvi runājām, ka vēl vairāk jāiegulda drošības infrastruktūrā – jāiegādājas un jāuzstāda videokameras. Liepājā ir ļoti pozitīvs piemērs – izvietoti skaļruņi pie problēmvietām. Piemēram, pie naktskluba, kur, redzot ekrānā, ka sākas nekārtības, dežūrējošais policists var nospiest pogu un skaļrunī pateikt, ka mēs būsim klāt pēc vienas vai divām minūtēm, un šie subjekti izklīst. Tātad arī tas ir veids, kā sadarbībā ar pašvaldību mēs varētu uzlabot kopējo drošību.

Skolu pedagogi saka, ka agresīvu jauniešu skaits strauji pieaug. Agresivitātes cēloņi ir dažādi: psihiskas veselības problēmas, uzvedības traucējumi, alkohola, narkotiku, psihotropo vielu un zāļu lietošana. Skolas psihologs šīs problēmas nespēj atrisināt, bet krīzes centru, kur šiem jauniešiem spētu palīdzēt, ir ļoti maz, tur  ir pamatīgas rindas. Ko darīt?   

Jautājums par krīzes centriem būtu jāuzdod Veselības vai Labklājības ministrijai. Es mēģināšu valdībā vērst savu kolēģu uzmanību uz šiem jautājumiem. Informēšu, ka pastāv šāda problēma, kas jārisina. 

Tā nav mana pozīcija, bet ir tāds faktors kā cilvēku bailes, arī dažu skolotāju, par to, ka – ja es informēšu par kādu problēmu, tūlīt sekos pārbaudes, kas nevis risinās problēmu, bet būs birokrātiskas; rezultātā es nevis atrisināšu problēmu, bet saņemšu sodu.

Šovasar, pirms mācību gada sākuma, es uzsāku programmu ar Valsts policiju (VP) narkotisko vielu kontrolei skolās. Rīgā un daudzās skolās ārpus Rīgas VP darbinieki ar apmācītu suni veic reidus, kuru mērķis ir atrast narkotiskās vielas. VP ir uzdots valdības uzdevums, un tas ir jārealizē. Es ceru, ka, ja problēma ir saistīta ar narkotisko vielu apriti skolā, man gribētos, lai šāda kontrole nonāk arī līdz Krāslavai un arī šeit kinelogs ar suni, varētu veikt šīs preventīvās pārbaudes skolās. Tad, kad skolā ienāk VP darbinieks ar suni, daudzi jaunieši, pusaudži saprot, ka ir iespējama atbildība un tiem, kas nelieto, tas ir kā signāls, ka par to būs sods! Esmu iedarbinājis šāda veida programmu. Jautājums, protams, ir par intensitāti. Nebūs tā, ka visās skolās vienlaicīgi veiks šādas pārbaudes, bet valstī, neskatoties uz riskiem, tas notiks. Starp citu, gan skola, gan sabiedrība, kur ir šāda veida problēmas, lai nekautrējas, lai ziņo VP. Sarunās ar skolotājiem esmu teicis – mēs negrasāmies jūs nosodīt, mēs negrasāmies tādā veidā pazemināt, ietekmēt skolas kvalitāti vai teikt, ka jūs esat slikti, jo jums ir šāda problēma. Daudzi skolotāji saka – kāpēc man par to runāt, kāds padomās, ka manā skolā lieto narkotikas! Nebūt nē! Iekšlietu ministrija atbalsta skolu sadarbību ar VP. Lūdzu, ziņojiet Valsts policijai par problēmu, mēs atbrauksim un veiksim preventīvos pasākumus.

Tieši gribēju jautāt – vai ir iespēja pašiem vērsties pēc palīdzības?

Jā, tas noteikti ir jādara!

VP Latgales reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Pastars apliecināja, ka Latgales reģionā, salīdzinot ar pārējām VP struktūrvienībām, kadru komplektēšanā būtisku problēmu nav, tai skaitā Krāslavā. Iedzīvotājiem tomēr šķiet, ka, naktī patrulējot tikai vienai policijas dežūrekipāžai divu cilvēku sastāvā, daudzi noziegumi paliek nepamanīti.

Jā, Pastara kungs tikšanās laikā sniedza detalizētu atbildi par mums pieejamajiem resursiem. Es uzskatu, šobrīd tas ir minimālais līmenis, kad zemāk mēs vairs nevaram iet. Viennozīmīgi, kamēr es būšu ministrs, netiks samazināti štati ne VP, ne ugunsdzēsējiem (VUGD), ne robežsardzei, ne arī citos dienestos. Mēs nevaram atļauties zaudēt cilvēkus. Tai pat laikā mums jādomā, kā paaugstināt viņu atalgojumu esošā budžeta ietvaros. Manis iegūtā papildu bāzes finansējuma (18,9 miljoni eiro) lielāko daļu esmu novirzījis gan kadetiem, gan izmeklētājiem, gan arī mazāk apmaksāto VP darbinieku atalgojumam. Tāpat arī robežsargiem un VUGD autoparka atjaunošanai. Tā mums ir ļoti liela problēma. Mums pietrūkst 4,5 miljoni eiro atlīdzībai VUGD darbiniekiem. Es teiktu, ka Iekšlietu ministrija nesaņem pietiekamu finansējumu, lai varētu adekvāti, pilnā apmērā nodrošināt to drošības līmeni, kādu gribētu sabiedrība.

Bet es neļaušu nevienam valdībā atslābt!

Ministru kabinetā Jūs bijāt vienīgais ministrs, kurš balsoja pret Liepājas cietuma celtniecībai paredzēto gandrīz 160 miljonu eiro iekļaušanu valsts budžeta ilgtermiņa saistībās. Kāpēc valdība šādu summu var atrast cietumam, bet ne ārstu un policistu algām?

Es vienīgais balsoju pret, jo, pirmkārt, tieslietu ministrs Bordāna kungs pats atteicās no līguma ar būvniecības kompāniju “Abora” un solīja, ka tiks izsludināts jauns starptautisks konkurss. Apskatoties likumdošanas bāzi, man nav saprotams, kāpēc šobrīd būtu virtuāli jāiezīmē šie vairāk kā 159 miljoni eiro, kad vēl nav noslēdzies konkurss, un kāpēc ir jāparāda mūsu maciņa saturs potenciālajiem būvniekiem, pirms ir noslēdzies konkurss? Šo naudu, 159 miljonus eiro, mēs varētu izmantot daudz lietderīgāk, piemēram, investējot vienotā Valsts tiesu ekspertīžu centra izveidē vai izveidojot vienotu, jauna tipa tiesu ekspertīžu biroju, lai apmācītu tiesu ekspertus, lai izveidotu laboratorijas, lai ātrāk un kvalitatīvāk saņemtu tiesu ekspertu atzinumus, jo, lai atklātu noziedzīgu nodarījumu, kas saistās ar subjekta nāvi, kur darbs ir arī tiesu medicīnas ekspertiem, tas prasa resursus – laiku un kvalitāti. Protams, arī pedagogu, mediķu algas ir lielāka prioritāte, nekā, atvainojiet, 159 miljonus iztērēt  200 tūkstošiem potenciālo ieslodzīto... Es vienmēr strādāju, balstoties uz  tām prioritātēm, kas šobrīd valstij daudz svarīgākas.

Runājot par gadījumu Krāslavā, kad vasarā tika līdz nāvei piekauts jauns cilvēks. Sabiedrība bija sašutusi par to, ka zināmiem ļaundariem netika piemērota apcietināšana.

Tas ir iespējams tikai pēc izmeklēšanas tiesneša lēmuma.

Jā, pēc likuma tā ir, bet fakts, ka jaunieši, tai skaitā nepilngadīgie, pēc brutālas piekaušanas, kas izraisījusi cietušā nāvi, staigāja pa Krāslavu kā varoņi, kuriem viņu bara dalībnieki gatavi līdzināties, ir absurds un sabiedrībai kaut kas nesaprotams. Tā tam nav jābūt. Tas ir nepareizi.

Piekrītu. Nav šaubu, ka vainīgās personas tiks sauktas pie likumā noteiktās visbargākās atbildības un es ceru, ka arī tiesnesis adekvāti novērtēs šo nodarījumu un piemēros reālu brīvības atņemšanu. Ja runājam par VP darba kvalitāti, es prasu nekavējoties reaģēt uz jebkādiem notikumiem, kas notiek vai nu uz ielas, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums kur citur un pierādījumi ir rokas stiepiena attālumā. Cilvēks grib, lai VP darbinieks reaģē ātri un palīdz, jo mēs nestrādājam atstatus no sabiedrības. Mēs esam šeit – gan es kā ministrs, gan policisti, lai strādātu sabiedrības labā un palīdzētu. Tas ir vienīgais mūsu uzdevums. Es prasu šo reaģēšanu, strauju reaģēšanu, ja kādā pilsētā notikusi virkne noziedzīgu nodarījumu, piemēram, Kuldīgā, kur notika dedzināšanas. Jā, es piekrītu, notiek izmeklēšana, strādā eksperti, mēģina atrast saikni, lieciniekus, iespējamos videoierakstus... Tas ir diezgan pamatīgs un laikietilpīgs darbs, lai izskaitļotu šo noziedznieku vai noziedznieku grupu, tas prasa laiku, bet, tas ko es prasu arī no VP priekšnieka – jums ar tiem resursiem, kas ir pilsētai, un varbūt iesaistot blakus esošos reģionus, jāievieš pilsētā kārtība. Ir jāparāda, kurš ir pilsētas saimnieks un kārtības nodrošinātājs! Tā ir Valsts policija. Mums jāparāda iedzīvotājiem, ka viņi var justies droši! Noziedznieki nedrīkst staigāt nesodīti un teikt, ka viņi ir pilsētas saimnieki. Nē, tā nebūs! Tāpēc šodienas tikšanās mērķis ar VP Latgales reģiona priekšniekiem bija norādīt virzienu. Es prasu pilsētās ieviest kārtību, pat ja tas nav iespējams acumirklī, un uzreiz atklāt visus noziedzīgos nodarījumus, ir jāparāda, ka VP ir un strādā! Sabiedrība to novērtēs. 

Papildinot par notikumu Krāslavā, viens no vājākajiem posmiem bija VP stratēģiskā komunikācija ar sabiedrību. Ir daudz izdarīts, labi un kvalitatīvi, bet sabiedrība par to neuzzina. Šī viena notikuma aura ir daudz spēcīgāka par ikdienas darbiem, ko policija dara, bet es redzu, ka šis virziens uzlabojas, ka VP gan sociālajos tīklos, gan medijos sāk atspoguļot paveikto. 

Jā, izmantojot izdevību, vēlos pateikties VP Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka vietniekam Jevģēnijam Ščukinam un VP Latgales reģiona pārvaldes Vecākajai speciālistei Ksenijai Belovai, kā arī VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas darbiniekiem, kuri mums regulāri sniedz aktuālo informāciju publicēšanai “Ezerzemē”.

Esmu ļoti pateicīgs arī jums, ka parādāt policijas labos darbus, lai policistam kā amatpersonai veidojas prestižs sabiedrības acīs.

2019. gada 1. maijā stājās spēkā Trauksmes celšanas likums, kas izstrādāts, lai veicinātu trauksmes celšanu un nodrošinātu pienācīgu trauksmes cēlēju aizsardzību. Kā šis likums darbojas? Vai ir daudz  “Trauksmes celšanas” gadījumu un kādi ir rezultāti?

Rezultāts nebūs ātrs, jo likums pieņemts un stājies spēkā tikai šī gada maijā. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai cilvēki var saprast, kas tas par likumu un kam tas radīts. Praksē esmu saskāries ar gadījumu, ka cilvēki ziņo par pārkāpumiem savā darba vietā. Šis likums paredz aizsardzības mehānismu ziņotājiem. Ja uzņēmumā ir vismaz 50 darbinieki, tad pēc likuma ir jāizveido iekšējā aizsardzības kontroles sistēma, lai aizsargātu trauksmes cēlējus. Vai šis likums strādās pilnvērtīgi, nezinu, to rādīs laiks. Pirms šī likuma spēkā stāšanās teicu, ka vajadzētu paplašināt likuma regulējumu, proti, ja cilvēks ziņo par noziedzīgu nodarījumu, valstij jāgarantē viņa anonimitāte un, ja tiek novērsts noziedzīgs nodarījums ar zaudējumu valsts budžetam, šajā gadījumā pēc noteikta algoritma ir izmaksājama kompensācija trauksmes cēlējam. Faktiski mēs stimulētu ar konkrētiem naudas līdzekļiem to cilvēku, kurš ir palīdzējis atklāt noziedzīgu nodarījumu, jo mūsu mērķis ir samazināt dažādus finanšu un ekonomiskos noziegumus, PVN “karuseļus”, kā rezultātā mēs zaudējam miljardus. Tā ir mūsu kopējā nauda, kas var tikt izlietota pedagogu, mediķu, policistu un citu darbinieku atalgojumam. Es ceru, ka nākotnē mēs attīstīsim šo likumu vai citu regulējumu daudz plašāk, paredzēsim finansējumu trauksmes cēlējiem. Ir jāpaplašina informācijas bāze, jo ar esošajiem operatīvajiem darbiniekiem nav iespējams pilnvērtīgi strādāt, jo operatīvais darbinieks ir tas, kuri faktiski iegūst informāciju, lai izmeklētājs pēc tam varētu izmeklēt lietas. Lai samazinātu noziegumu skaitu, mums ir jāpanāk, lai sabiedrība “nepievērtu acis” un neuzskatītu, ka korupcija ir kaut kas normāls. Ja sabiedrība uzskata, ka korupcija ir ikdienišķa lieta, tad – kāpēc nezagt? Katrs, kurš nonāk pie varas un kuram “līp” pie rokas finanšu līdzekļi, zog. Latvijā nenormālos apmēros zog naudu, it sevišķi pašvaldību iepirkumu ietvaros. Tā ir liela problēma. Diemžēl mūsu mentalitāte ir tāda, ka cilvēki lielākoties nav filantropi (cilvēks, kurš nesavtīgi rūpējas par apkārtējo cilvēku dzīves kvalitātes paaugstināšanu – red. piezīme). Es uzskatu, ja cilvēks ir palīdzējis atklāt noziedzīgu nodarījumu, viņš ir materiāli jāstimulē. Varbūt tuvākajā nākotnē varēsim ieviest arī šādu mehānismu.


Intervijas noslēgumu lasiet nākamajā laikrakstā.

Iveta LEIKUMA