Ievads mākslas terapijā

img

Krāslavas māmiņu klubs š.g. 23. martā organizēja semināru - praktikumu “Ievads mākslas terapijā”, kuru vadīja mākslas terapeite Evita Dakse.

Kas ir mākslas terapija?
Evita Dakse
: “Mākslas terapiju cilvēki izmantoja jau tad, kad vēl dzīvoja alās. Alu cilvēki zīmējumus uz akmeņiem vai sienām pielietoja kā veidu, lai izpaustu savas emocijas un sazinātos savā starpā. Par mākslas terapiju šā vārda mūsdienu izpratnē var runāt kopš XIX gadsimta beigām. Latvijā mākslas terapeita kvalifikāciju ar specializāciju vienā no metodēm var iegūt tikai Rīgas Stradiņa Universitātē. Ir pieejamas dažādas mākslas terapijas metodes - mūzikas, deju un kustību, drāmas, kā arī vizuāli plastiskās mākslas terapija, kas izmanto mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labsajūtu. Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības izpaust sev tīkamākā veidā, piemēram, uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai citā sev piemērotā mākslinieciskās izteiksmes veidā. Mākslas terapijā tiek izmantota gan verbālā, gan neverbālā valoda – māksla. Sesijas laikā katrs cilvēks individuāli uzstāda mērķi un mēģina rast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, tāpēc ļoti būtisks ir radošais process un tā rezultāts - pārdomas un saruna ar mākslas terapeitu. Mākslas terapeits savas sesijas vada gan individuāli, gan grupās, iepriekš kārtīgi saplānojot katru sesiju un apsverot cilvēka vai grupas vajadzības.”

Vai mākslas terapija var palīdzēt gan bērniem, gan pieaugušajiem? 
Evita Dakse
: “Jā, tā ir. Visbiežāk bērni nemāk runāt ne par savām jūtām, ne emocijām. Šādos gadījumos mākslas terapija ļoti palīdz. Viens variants varētu būt bērniem ar dažādām iedzimtām problēmām, piemēram, ar cerebrālo trieku, Dauna sindromu. Viņiem parasti ir arī psihoemocionālas problēmas. Piemēram, bērni var būt hiperaktīvi. Parasti dominējošā problēma ir dusmu savaldīšana. Viņi ir tik enerģiski, ka neprot dusmas izlādēt, tāpēc, izmantojot dažādus materiālus, mēs varam palīdzēt iemācīties savākties. Dusmas var izmīcīt mālā vai plastilīnā. Mēs varam dot bērnam uzdevumu, ar kuru viņam ir iespēja visu savu negatīvo enerģiju ielikt materiālā un tajā pašā laikā stiprināt roku sīko muskulatūru. Tas ir viens piemērs. Gadās tā, ka bērni naktīs bieži murgo un uztraucas par to, un pat dienā nevar īsti atjēgties naktīs nosapņotā. Tad ļoti labi palīdz uzdevumi, kas liek viņiem pārvarēt bailes. Tās var, piemēram, izveidot un transformēt. Svarīgi, ka viss, kas sesijas laikā notiek, paliek starp mākslas terapeitu un klientu/pacientu. Tikai dažos izņēmuma gadījumos mēs esam spiesti pārkāpt šo vienošanos, ja jūtam, ka klients ir apdraudēts. Viņš var apdraudēt sevi, vai arī kāds cits apdraud viņu. Vai arī, piemēram, ir suicidālas domas. Pat ja apdraudējums ir tikai 0,1%, bet pacients ir izteicis suicidālās domas, mums nekavējoties ir jāreaģē.” 

Semināra mērķis Krāslavā bija izmantot mākslas terapijas metodes sevis izzināšanā, kā arī harmonizēt savu fizisko, emocionālo un psihisko stāvokli, izmantojot mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā. Pasākumā piedalījās 12 dažāda vecuma sievietes, kuras 
vēlējās uzzināt, kas ir mākslas terapija, un rast atbildes uz sev aktuāliem jautājumiem. Semināra apraksts un afiša mani uzrunāja, tāpēc arī es piedalījos un ar aizrautību piedalījos visu uzdevumu pildīšanā. Vispirms mēs sasēdāmies aplī, lai izveidotu emocionālu saikni savā starpā un raisītu uzticību viena otrai, sniedzot iespēju nolasīt  cilvēka ķermeņa valodu, justies droši. Evita Dakse sniedza ieskatu, kas ir mākslas terapija un ar ko tā atšķiras no citām terapijām, kādi ir tās veidi un kā tā palīdz cilvēkiem izzināt sevi un citus, kā arī atbrīvoties no stresa un relaksēties procesa laikā. Pirmais uzdevums bija vērsts uz sevis kā cilvēka un personības izzināšanu - uzrakstīt savu vārdu uz baltas lapas, iedziļināties tajā,ar ko šis vārds pašam cilvēkam asociējas un atsaukt atmiņā kā vārds ir nonācis pie tā īpašnieka. Visiem tika doti tie paši uzdevuma nosacījumi un materiāli, ar kuriem darboties, taču rezultāts bija visnotaļ interesants. Katrs vārds atšķīrās gan lielumā, gan krāsās, gan asociācijās. Šis uzdevums palīdzēja man iesaistīties sevis izzināšanā un pamanīt kaut ko jaunu, iepriekš nezināmu man tik šķietami ikdienišķā situācijā. Uzdevuma laikā katra no dalībniecēm iepazina viena otru un pamazām raisījās savstarpēja uzticība, kas visas sesijas laikā radīja drošu un atbalstošu vidi. 

Otrā uzdevuma mērķis arī bija vērsts uz sevis izzināšanu - ar kreiso roku, aizvērtām acīm uzzīmēt pašportretu. Uzdevuma nosacījumi bija vienkārši, taču tos izpildīt nebija tik viegli. Bieži vien parādījās vēlme atvērt acis un ieskatīties savā mākslas darbā vai pārlikt zīmuli/krītiņu labajā rokā, lai pēc iespējas labāk un precīzāk uzzīmētu sevi. Atverot acis un pirmo reizi ieraugot savu pašportretu, man kaut kas līdzīgs smieklam izspruka pār lūpām. Nevienai no mums kreisā roka nebija vadošā, līdz ar to zīmējumi sanāca mākslinieciski un abstrakti. Uzdevuma mērķis nebija pēc iespējas precīzāk un perfektāk uzzīmēt sevi, bet gan izjust sevi, relaksēties, un uzticēties saviem instinktiem. 
Man šis likās ideāls veids kā celt savu pašvērtējumu un spēt pasmieties pašai par sevi un vairāk atbrīvoties, relaksēties, izbaudīt procesu nevis fokusēties uz rezultātu. Trešā uzdevuma nosacījumi bija sadalīties pāros un vadot partnera roku ar zīmuli vai krītiņu izpausties uz papīra. Galvenais mērķis bija vērsts nevis uz to, kas tiks zīmēts, bet gan uz to, kā tas tiks zīmēts. Uzdevuma gaitā atklājās, kurai no pāra ir pasīvā, kurai aktīvā loma. Kādā no pāriem bija divas aktīvās lomas - kādā divas pasīvās, taču tas nebūt neapgrūtināja uzdevuma izpildi. Pasīvā loma ir tam cilvēkam, ar kura roku tiek zīmēts, bet aktīvā loma ir tam cilvēkam, kura roka un smadzenes vada šo pasīvo lomu. Zīmējot varēja improvizēt un tā vietā, lai vērotu, 
ko otrs cilvēks zīmē, citi aizvēra acis un ļāvās procesa plūsmai. Kad uzdevums tika pabeigts, tad pāri samainījās lomām. Aktīvā loma pārtapa par pasīvo un pasīvā par aktīvo. Zīmējumi šķita ļoti oriģināli un aizraujoši, jo neviens no darbiem nebija līdzīgs iepriekšējam. 

Šī uzdevuma mērķis bija raisīt uzticību partnerim, kuru, iespējams, redzi pirmo reizi dzīvē. Interesanti bija uzzināt arī par savu lomu dzīvē – esmu vairāk aktīva vai pasīva. Katra izteica viedokli par to, cik viegli bija uzticēties un ļaut otram cilvēkam vadīt sevi, kā arī par to, kādas izjūtas pārņēma pakļaujoties. Rezultāts bija fantastisks - visas dalībnieces bija ieinteresētas gan savā lomā, gan terapeites skaidrojumā. Visas sesijas laikā mēs iepazinām viena otru un pašas sevi no jauna. Radās jautājumi, atbildes un atziņas, kuras palīdzēja ieskatīties sevī un uzlūkot citus mūsu acīm. Tas bija emociju karuselis, kurā katrai no mums tika atvēlēta sava loma. Mākslas terapeite visas sesijas laikā mūs aicināja savas domas, emocijas un pārdzīvojumus atspoguļot mākslā. Viņa neuzspieda mums runāt par to, ko nevēlamies, un respektēja katras viedokli, skatupunktu. Neviens nejutās atstums vai neuzklausīts. Visas ar interesi ieklausījās viena otrā un ar pozitīvu attieksmi, vieglumu raisījās sarunas. Tik dažādi cilvēki, kuriem, ar “neapbruņotu aci” skatoties, likās nav nekā kopīga, spēja saliedēties un atklāties viens otram. Sesija bija labs veids kā atbrīvoties no stresa. Pēc semināra sarunas ar Evitu vēl turpinājās, radās priekšlikums turpināt šādas sesijas arī nākotnē. Es jutos gaisīgi un ar smaidu sejā devos mājās. 

Paldies Krāslavas māmiņu klubam par lieliski organizēto pasākumu un mākslas terapeitei Evitai Daksei par šo burvīgo iespēju brīvi un spontāni radīt mākslas darbus un ieskatīties sevī un citos! 

Laima LIEPIŅA