Indra: Vai laime ir tikai muzejā?

  • Projekti
  • 21.06.2024 12:50
  • 202 skatījumi
img

Indra vienmēr ir bijusi īpaša vieta mūsu novadā. Mūsdienās šo ciemu pazīstam, pateicoties starptautiskajam mazākumtautību mūzikas festivālam “Latgales vainags” un Ievārījuma svētkiem, kā arī Laimes muzejam, kas piesaista tūristus ne tikai no Latvijas. Nesenā pagātnē Indra ar lepnumu nesa mūsu novada teātra galvaspilsētas titulu, tā bija vieta, kur darbojās viens no labākajiem ne tikai mūsu novada, bet visas Latgales dīdžejiem. Laiki ir mainījušies, bet Indra joprojām ir saglabājusi savu savdabību, par to pārliecinājos pēdējā viesošanās reizē šajā gleznainajā vietā, Krāslavas novada dienvidaustrumos, tikai nepilnu 6 km attālumā no Baltkrievijas robežas.

Indra kā ciems, kas veidojies ap dzelzceļa staciju, Latvijas kartē parādījās tikai pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Senā Balbinovas muižas zeme, kas piederēja grāfiem Ņitoslavskiem, savulaik deva nosaukumu arī šajā vietā uzceltajai dzelzceļa stacijai. Bet Indra ir vārds, kas radies no Indricas upes un Indras ezera nosaukumiem. Bet... šis nosaukums nav tik vienkāršs...



Indra vēdiskajā un hinduisma mitoloģijā ir pērkona, vētras un kara dievs, viens no pasaules daļu sargiem. Vai šādu sakritību var uzskatīt par nejaušu? Tas ir iespējams, bet... Mēs zinām, cik daudz vārdu sakritību ir baltu valodās un sanskritā, seno āriešu vai indoeiropiešu valodās. Tāpēc ir grūti noticēt, ka tā ir sagadīšanās.



Indras pagasts vienmēr ir atradies pierobežā. Indrica bija Livonijas un Lietuvas lielhercogistes robežupe, nepilnus sešus kilometrus no pagasta centra atrodas robeža ar Baltkrieviju. Ciema uzplaukums sākās līdz ar dzelzceļa ierīkošanu, kas savienoja Rīgu ar Vitebsku. Uzcēla staciju, ieradās speciālisti, ierēdņi, skolotāji... Indra auga un plauka. Pirmās republikas laikā radās nosaukums “Rožu stacija”, pateicoties dzelzceļa priekšnieka pūlēm, kurš visapkārt stacijas ēkai ierīkoja puķu dobes, kurās ziedēja cēlie, smaržīgie ziedi. Labākajos gados Indras pagasta iedzīvotāju skaits sasniedza septiņus tūkstošus cilvēku... Labākie gadi ir pagājuši.



Pieejamie statistikas avoti liecina, ka šobrīd Indras pagastā deklarēti aptuveni tūkstotis cilvēku, no kuriem ciematā dzīvo nepilni pieci simti. Pēc etniskās piederības pagasts iedzīvotāji dalās šādi: latvieši 12,3%, baltkrievi 58,6%, krievi 18%, citu tautību pārstāvji 12,1%. No visiem pagasta iedzīvotājiem 61,1% ir Latvijas Republikas pilsoņi, 38% ir nepilsoņi un nedaudz mazāk par vienu procentu ir citu valstu pilsoņi. Pēdējos gados Indras ciemā no četriem veikaliem palikuši tikai divi, pasta nodaļas vairs nav, arī sākumskolā aizvadīts pēdējais mācību gads. Bet ciems izskatās kopts un mājīgs. Parki, instalācijas, mākslas objekti. Smaidīgi un sabiedriski sarunu biedri. Un svešiniekam dīvaina šķiet tikai viena lieta.





Sarunu par laimi Indrā bija loģiski sākt ar muzeju, kas veltīts šai visu kārotajai vēlmju piepildījuma sajūtai. Muzejs atrodas baznīcā, kas tikai dažas nedēļas pastāvēja kā dievnams. Uzcelt to līdz 1940. gadam nepaspēja, tā tika pabeigta un iesvētīta vien 1944. gadā. Ir zināms, ka šeit notika vismaz vienas kāzas, kas nozīmē, ka šajā dievnamā, šajā vietā, savu laimi atrada vismaz divi cilvēki. Kopš 1944. gada Indras luterāņu draudzes liktenis nebija viegls. Kā tik tas netika izmantots: noliktava, sporta zāle, banketu zāle... Pēc tam bija posta gadi, bet 2018. gadā savus pirmos apmeklētājus sāka uzņemt Laimes muzejs. Tāpēc pirmo uz sarunu aicināju muzeja saimnieci Ilonu Kangizeri.



- Lasīju, ka ideja izveidot laimes muzeju tieši Indrā radusies tāpēc, ka, pēc aptauju datiem, Krāslavas novadā dzīvo laimīgākie cilvēki Latvijā. Paziņojums, protams, ir pretrunīgs. Daudzi cilvēki uzskata, ka šeit nav iespējams kļūt laimīgam, ka laime ir jāmeklē citur. Ko jūs par to domājat?



- Es domāju, ka viss, ko mēs raidām telpā, kas mūs ieskauj, ir atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka. Kā viņš ir noskaņots, ko viņš ir gatavs darīt, lai justos laimīgs jebkurā vietā. Jebkurā pasaules punktā jūs varat būt nelaimīgs vai arī jūs varat būt laimīgs. Dažiem cilvēkiem ir nepieciešami īpaši apstākļi, lai viņi būtu laimīgi, daudz kas ir atkarīgs no cilvēka vērtību sistēmas, no tā, kāds ir viņa priekšstats par laimīgu dzīvi. Diemžēl mēs bieži jaucam jēdzienus “bagātība” un “laime”, taču starp tiem nevar likt vienādības zīmi. Tās lietas, kas padara cilvēku laimīgu, nepieder materiālajai pasaulei. Mīlestība, draudzība, komunikācija, attiecības ģimenē, piederības sajūta, domubiedru atbalsts – tas ir tas, kas mūs dara laimīgus, nevis jauna skaista kleita. Protams, arī skaistas drēbes sagādā prieku, bet, ja vīra acīs sieva ir skaista jebkurā kleitā, tad būs pilnīgi vienalga, vai šī būs slavena zīmola kleita vai arī sieva to šuvusi pati.



- Uz Laimes muzeju brauc tūristi no visas Latvijas un ne tikai no Latvijas. Vai to apmeklē arī vietējie iedzīvotāji?



- Jā, protams! Mūsu cilvēki lepojas ar muzeju. Daudzi vietējie iedzīvotāji aktīvi piedalījās muzeja ekspozīcijas veidošanā, daudzi senie eksponāti un interjera priekšmeti ir vietējo iedzīvotāju ziedojums muzejam. Daudzi bija ieinteresēti atdzīvināt šo ēku. Jo ar to saistās tik daudz patīkamu atmiņu. Žēl bija skatīties uz pamesto baznīcu, nevienam nederīgu un brūkošu. Un tagad ciema iedzīvotāji noteikti ved uz šejieni savus ciemiņus!



- Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Indras iedzīvotāju skaits ir samazinājies aptuveni uz pusi. Nupat jauns trieciens - skolas slēgšana...



- Šo triecienu vēl neesam pārdzīvojuši. Sākas vasaras brīvlaiks un skolas slēgšanu pa īstam izjutīsim tikai rudenī. Tad šo bēdīgo notikumu pa īstam sapratīsim. Protams, skolas likvidēšana veicinās turpmāku iedzīvotāju skaita samazināšanos...



- Ko jūs teiktu šī gada absolventiem, kuri nolēmuši meklēt laimi tālās zemēs?



- Varu teikt, ka viņi pieņem pareizo lēmumu! Ja viņi nevar iegūt nepieciešamo izglītību uz vietas, ja nav izaugsmes un attīstības iespēju, viņiem jāmeklē visas iespējas citās vietās. Bet, guvuši pieredzi un apguvuši kādu profesiju, viņi noteikti atcerēsies dzimteni, ja tā viņiem patiešām ir svarīga, tuva un vajadzīga. Mūsdienās veiksmīgi strādāt attālināti var jebkurā pasaules malā, šādu profesiju ir ļoti daudz, tad kāpēc gan nedzīvot savā dzimtenē? Tāpēc ļausim mūsu absolventiem doties izpētīt pasauli, izglītoties un iegūt pieredzi. Bet tie, kuri dod priekšroku vienkārši peldēt pa straumi, diez vai atgriezīsies Indrā... Jo atrast darbu šeit nemaz nav tik vienkārši, bet dzīvojot savā mājā, vajag saimniekot, nemitīgi kaut ko uzlabot, atjaunināt, modernizēt. Vajag samierināties ar to, ka šeit ne viss ir pieejams, ka ne visi var izņemt skaidru naudu (bankomāta nav, un veikalam ir līgums tikai ar vienu banku), jādomā, kā tikt pie ārsta, kur dabūt degvielu mašīnai, kā pieslēgt televīziju... Ir ļoti daudz problēmu, kuras katram jārisina pašam. Ir pašam jāpieņem lēmumi, negaidot, ka kāds cits to izdarīs jūsu vietā. Ne visi tam ir gatavi. Protams, es sapņoju, ka pagasta iedzīvotāju skaits pieaugs, lai cilvēki šeit dzīvotu un būtu laimīgi. Bet es zinu, ka tas nav viegli. Tiem, kuri šeit paliks, no sirds novēlu nezaudēt optimismu un atcerēties, ka līdz mērķim nonāks tie, kuri uz to virzīsies.



- Kas var traucēt cilvēkiem atrast savu laimi šeit?



- Šeit nav pieejami daudzi pakalpojumi, pie kuriem cilvēki citās vietās ir pieraduši. Pēdējā laikā mēs bieži runājam par kaut kādu “optimizāciju”. Skola likvidēta - optimizācija. Pasts likvidēts - optimizācija. Es saprotu optimizāciju savādāk. Kādreiz zemi apstrādāja ar arklu, kuru vilka zirdziņš, bet tagad ar traktoru to var izdarīt daudz ātrāk un kvalitatīvāk. Tā ir optimizācija! Optimizācija ir modernizācija, kad kaut kas apjomīgs un dārgs tiek aizstāts ar kaut ko pārdomātu, modernu, ekonomisku un pieejamu. Mūsu gadījumā optimizācija nozīmē likvidēšanu. Vienu likvidēja, bet vietā nekas netika izveidots. Varbūt ir vērts par to padomāt? Nav pasta - uzstādiet bankomātu. Aptiekas nav - lai veikalā ir automāts, kurā būs elementārākie medikamenti un medicīnas preces. Vai arī kā atrisināt ceļa attīrīšanas problēmu ziemā? Ja tas ir pagasta ceļš, tad to darīs pagasts, bet ja tā ir privāta teritorija? Kā pasūtīt traktoru? Kur? Kam zvanīt? Uz šiem jautājumiem ir jāmeklē atbildes! Servisa centrs varētu būt pareizais risinājums. Reāla optimizācija varētu paaugstināt lauku ciema pievilcības līmeni iedzīvotājiem. Padarītu cilvēkus laimīgākus! Šodien uzrakstīju iesniegumu pašvaldības policijai, kurā sūdzējos par dzelzceļniekiem. Viņi ir nepieļaujami aizlaiduši mūsu stacijas apkārtni, viss ir aizaudzis ar nezālēm. Zāle nav pļauta divus mēnešus. Proti, uz staciju nāk cilvēki, tie paši tūristi, tā ir ciema seja, vizītkarte! Savulaik Indras stacijas ēka tika uzskatīta par skaistāko Latvijā, to sauca par “Rožu staciju”. Ap ēku atradās puķu dobes, kurās auga skaistas dažādu šķirņu un krāsu rozes. Bet tagad... Šķiet, ka viss ir ļoti vienkārši: dari to, kas tev ir jādara. Nekas nav jāizgudro, vienkārši ievērojiet noteikumus, kas noteikti normatīvajos dokumentos. Ar to viss sākas.



Ilona stāstīja par jaunām idejām, par darbu muzejā, par cilvēkiem, kuri atbrauc, par Indras vēsturi... Viņu nebija iespējams apturēt. Viņas enerģija, radošums un pārliecība neatstāja šaubas - es redzēju savā priekšā absolūti laimīgu cilvēku, neskatoties uz visām mūsdienu problēmām, bēdām un raizēm! Atvadījies, devos tālāk.





Pēc sarunas ar galveno “laimes speciālisti” kājas pašas nesa uz Indras pagasta pārvaldi. Šeit mani jau gaidīja sociālā darbiniece Ilona Bunte.



- Jūsu darbs ir saistīts ar problēmām, kas ir ļoti tālu no jēdziena "laime"...



- Piekrītu. Pie manis nāk ne tie laimīgākie cilvēki. Cilvēki šeit ierodas ar problēmām un lūgumiem. Mēs cenšamies palīdzēt, mēs risinām. Risināmo problēmu loks ir tāds pats kā visur citur. Noformējam maznodrošināto un trūcīgo statusus, cilvēki nāk pēc pabalstiem, pēc pakalpojumiem.



- Šobrīd pagasta iedzīvotāju skaits ir aptuveni tūkstotis cilvēku, iespējams, pat mazāk. Cik no tiem ir jūsu klienti?



- Varu teikt aptuveni – vairāk nekā simts cilvēku. Tie ir dažādi cilvēki: cilvēki ar īpašu sociālo statusu, invalīdi, pensionāri, kuri saņem dzīvokļa pabalstu, asistenti un vienkārši tie, kuriem nepieciešama kāda veida palīdzība.



- Vai visi jūsu klienti kaut ko dara, lai kaut kādā veidā mainītu savu dzīvi?



- Tā ir mūsu lielākā problēma. Fakts ir tāds, ka, ja cilvēks kaut ko dara un mēģina atrisināt savas problēmas pats, tad viņš šeit nenāk. Biežāk ierodas tie, kuri ir neapmierināti ar dzīvi kā tādu, kuri uzskata, ka pie tā vainīgi ir visi apkārtējie, vai arī tie, kuri vienkārši nezina, kā atrisināt savas problēmas. Mans uzdevums ir parādīt cilvēkam ceļu uz risinājumu, atbalstīt viņu, motivēt, bet dažreiz man kaut kas jādara viņa vietā... Tas nav labākais risinājums, bet dažreiz tas citādi nav iespējams. Daudzi nezina latviešu valodu, tāpēc, protams, palīdzam ar dokumentu kārtošanu un iesniegumu rakstīšanu. Bet pat šī nav lielākā problēma. Ja cilvēks vēlas, lai viņam palīdz, tad nav nekādu problēmu. Bet, ja viņš nevēlas, lai viņam palīdz, tad viss ir daudz sarežģītāk. Palīdzēt piespiedu kārtā ir bezjēdzīgi.



- Kas, jūsuprāt, varētu uzlabot pagasta iedzīvotāju dzīvi?



- Nepietiek darba vietu. Mēs dzīvojam tālu no novada centra, un sniegto pakalpojumu skaits pastāvīgi samazinās. Pasta nodaļas nav, pagasta pārvaldē kļuvis mazāk darbinieku, tas nozīmē, ka kāds pakalpojums vairs nav pieejams. Dzīve kļūst grūtāka. Šajos apstākļos sociālo pakalpojumu loma nepārtraukti pieaug. Šeit vismaz var saņemt mājokļa pabalstu, pabalstu malkas iegādei... Darām visu, ko paredz likums. Es cenšos identificēt tos, kuriem nepieciešama palīdzība. Par sociālo darbinieku strādāju tikai trīs gadus, pirms tam strādāju skolā, šajā laikā mans klientu loks ir nemitīgi paplašinājies. Es gribētu, lai būtu otrādi, bet tas vēl nav izdevies.



- Bet tomēr lielākā daļa pagasta iedzīvotāju atrod kādas iespējas dzīvot normāli arī šādos apstākļos, es nesaku, ka laimīgi...



- Protams, cilvēki cenšas... Mūsu pagastā ir daudz vientuļu pensionāru, ir sieviete, kas palīdz viņiem saimniecības darbos. Daži atrod darbu pie vietējiem zemniekiem, citi vāc sēnes, ogas un gliemežus. Daudzi droši vien aizbrauktu no šejienes darba meklējumos, bet žēl pamest māju, kurā esi nodzīvojis visu mūžu, kurā tik daudz darīts paša rokām. Kā tu no šejienes aiziesi? Kā tu visu pametīsi? No otras puses, kādam tagadējais dzīves līmenis jau sen ir kļuvis pierasts un viņi nemaz nevēlas neko mainīt. Jaunieši - jā, viņi dodas prom pēc iespējas ātrāk. Šeit palicis maz jauniešu. Un pēc skolas likvidēšanas jauniešu būs vēl mazāk. Tātad ne visi, tālu ne visi, var atrast laimi mūsu pagastā. Bet šeit nevajag daudz, lai būtu laimīgs... Neviens badā nemirst, katram ir savs dārzs, tajā kaut ko audzē.



- Man šķiet, ka jūsu darbs jūs laimīgāku nepadara. Tas var sagādāt gandarījumu, dažkārt var iepriecināt, ja tiešām izdevies kādam palīdzēt un virzīt uz jaunu dzīvi. Kas ir jūsu dzīves laimes avots?



- To sniedz līdzdalība sabiedriskajā dzīvē. Tepat blakus, dzirdat, notiek vokālā ansambļa mēģinājums, un es tikko atnācu no mēģinājuma. Es dziedu diezgan ilgu laiku, un tur smeļos iedvesmu. Ģimene, iespējams, ir galvenais laimes avots. Tas ir atbalsts un lielākais gandarījums dzīvē, kāds vien var būt. Mums ir sava saimniecība, mums ir drava, un tur mēs varam novērst prātu no problēmām. Bites san, smaržas vispatīkamākās, īpaša atmosfēra.



- Vai bites nedzeļ?



- Tās taču dzeļ mīlot! Turklāt tas ir ļoti veselīgi. Kad bite iedzeļ, mēs sakām: "Paldies, bitīt!" Tas man palīdz arī manā darbā. Arī tajā man bieži “iedzeļ”. Bet es saprotu, ka tas nav man personīgi. Tas viss no neapmierinātības ar dzīvi. Tāpēc bieži vien uz to vienkārši pieveru acis un turpinu strādāt ar šo klientu tā, it kā nekas nebūtu noticis.



- Sakiet, vai skolā bija vieglāk garīgi?



- Skolā tu redzi sava skolēna izredzes, tici viņa gaišajai nākotnei, ceri, ka viss būs brīnišķīgi. Šeit ir mazāk cerību. Mēģini palīdzēt cilvēkam, bet ne vienmēr redzi nākotnes perspektīvu. Tas ir grūtākais darbā sociālajā dienestā.



- Ko jūs varētu teikt skolas absolventiem, kuri drīzumā dosies meklēt savu laimi prom no šejienes?



- Es gribētu teikt: “Atgriezieties! Dzīvojiet šeit! Strādājiet šeit! Esiet laimīgi šeit!” Es gribētu... Bet ko nu. Mani vecākie bērni dzīvo Rīgā. Šeit viņi vienkārši neatradīs darbu savā specialitātē. Un mans jaunākais nākamajā mācību gadā dosies mācīties uz Krāslavu. Ko tur var darīt? Tā mēs dzīvojam.





Pēc sarunas ar sociālo darbinieku devos aprunāties ar jaunieti, kurš nedomā no šejienes aizbraukt, izvēlējies grūto zemnieka arodu. Tātad, Andžejs Petkevičs, zemnieku saimniecības “Nagliņas” īpašnieks.



- Pastāstiet mums par savu saimniecību.



- Savu saimniecību nodibināju tikai šogad. Apstrādāju 43 hektārus zemes. Saimniecību nodibināju tad, kad uzzināju, ka apstiprināts mans projekts kartupeļu audzēšanas tehnikas iegādei. Šogad apstādīju trīs hektārus zemes ar kartupeļiem, un turpmāk kartupeļu platības palielināšu. Pērn ieguvu bakalaura grādu Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē Jelgavā, tagad tur studēju maģistrantūrā.



- Ņemot vērā mūsdienu realitāti, jūsu profesijas un darba vietas izvēle ir diezgan neparasta. Jaunieši mūsdienās reti saista savu dzīvi ar lauksaimniecību, un vēl retāk atgriežas dzimtajā vietā...



- Bet es nekur neaizbraucu. Studējot, es braucu mājās katru nedēļu, tēva saimniecībā vienmēr bija darbi, kas bija jāpadara. Piecus gadus strādāju kā pašnodarbināta persona, bet tagad esmu kļuvis par sava uzņēmuma īpašnieku. Kas attiecas uz jauniešiem... Jā, daudzi baidās. Bet tie, kuru ģimenēm ir sava saimniecība, atgriežas. Daudzi mani paziņas un draugi pēc studijām atgriezās mājās. Uz Izvaltu, uz Auleju, uz Kalniešiem. Vieni strādā vecāku saimniecībā, citi uzsākuši savu uzņēmējdarbību. Un, cik es zinu, viņi neplāno nekur aizbraukt.



- Kādi ir jūsu plāni saistībā ar kartupeļu ražu šogad?



- Šajā sezonā plānojam novākt 50 tonnas kartupeļu, tas ir viens no projekta rādītājiem. Nākamgad vajadzētu novākt 75 tonnas. Un tad... Tagad esmu uzrakstījis vēl vienu projektu modernizācijai un jaunas tehnikas iegādei. Ja arī šis projekts tiks apstiprināts, tad pieaugs gan ražība, gan apstrādātās platības.



- Vai esat jau plānojuši pārdošanas apjomus?



- Protams, pagaidām kartupeļus gatavojamies piegādāt vietējam tirgum. Mēs audzējam kvalitatīvu produktu, mūsu kartupeļi būs veselīgi un garšīgi. Ceram uz sadarbību ar vietējiem restorāniem un kafejnīcām. Jau ir iepriekšēja vienošanās ar kartupeļu pārstrādes uzņēmumu, esam panākuši vienošanos cenu jautājumos. Tāpēc nevajadzētu būt problēmām ar pārdošanu.



- Indrā ir slavenais Laimes muzejs. Taču iedzīvotāju skaits gan ciematā, gan pagastā pastāvīgi samazinās. Kas liedz cilvēkiem būt laimīgiem šeit?



- Laimīgi ir tie, kuri atrod laimi šeit, aizbrauc tie, kuri neatrod. Aizbrauc tie, kuri vēlas nopelnīt vairāk. Indrā līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos tiek samazinātas arī darba vietas, tas ir savstarpēji saistīts. Mūsu algas ir minimālas, jaunieši, kuri vēlas vairāk naudas, bieži dodas uz ārzemēm, kur viņiem ir iespēja ar mazāku piepūli nopelnīt vairāk. Turklāt daudzos darbos tur nav nepieciešama ne vidējā, ne augstākā izglītība.



- Ko mēs šeit varam mainīt, lai samazinātu aizbraukušo cilvēku plūsmu?



- Kaut ko mainīt Indras pagastā tagad nebūs viegli. Daudzi jau ir aizbraukuši, un pēc skolas slēgšanas aizbrauks arī tie, kuri šaubījās, vai tas ir tā vērts. Tas, kurš paliks, paliks. Es nevaru teikt, ka visi aizbrauc. Ir jaunieši, kuri dzīvo un strādā šeit. Tagad ir darbs uz robežas. Tur notiek būvniecība, tiek uzlabota infrastruktūra, tur var atrast darbu. Un, starp citu, tur var labi nopelnīt. Bet vietējo strādnieku, protams, palicis maz.



- Ko jūs teiktu tiem, kuri gatavojas aizbraukt un pat nevēlas mēģināt atrast piemērotu darbu? Kā atbrīvoties no bailēm, ka šeit nekas neizdosies?



- Ir jāriskē. Bez tā nekas nekad neizdosies. Projekti – tās ir iespējas, taču, lai piedalītos konkursā, ir jābūt izglītībai lauksaimniecībā. Bez tā nevar iztikt. Viegli nebūs. Gandrīz visa zeme mūsu pagastā jau ir izpirkta, bet kaut ko var atrast. Mūsu kaimiņš, jauns zemnieks, tagad sācis audzēt lopus. Pagaidām viņam viss izdodas! Viņš atgriezās no ārzemēm un sāka strādāt. Mums ir jāmēģina, jāriskē. Protams, lai sāktu, ir nepieciešams sākuma kapitāls. Bet var uzrakstīt nelielu projektu. Ir iespēja iegūt sava veida finansējumu. Lai sākumā būtu pieci tūkstoši, pat viens tūkstotis. Bet var jau kaut ko sākt, kaut ko izmēģināt. Man ir draugi Krāslavā, kuri saņēma šādu finansējumu un uzsāka savu uzņēmējdarbību.



- Kas jūs personīgi dara laimīgu? Kur jūs meklējat laimes avotus? Vai jums ir laiks šiem meklējumiem vai jūs visu savu laiku veltāt darbam?



- Mana laime ir mans darbs. Man nekas nav jāmeklē. Esmu laimīgs šeit, strādājot savā zemē. Man patīk izmēģināt kaut ko jaunu savā saimniecībā. Nesen sākām audzēt sinepes, bet pērn sākām audzēt griķus. Mēs visu laiku domājam uz priekšu un plānojam. Iespējams, ka mums drīz būs siltumnīcas, dārzeņu audzēšana Latvijā ir ļoti perspektīva lauksaimniecības nozare. Uzrakstīju projektu arī citā programmā. Projekta būtību pagaidām neatklāšu, bet, ja iegūšu finansējumu, tad Indrā varēšu ražot vienu produktu, īstenojot savu seno sapni. Tātad man šeit ir daudz darāmā, kāpēc man vajadzētu doties kaut kur citur? Esmu laimīgs Indrā.





Iedvesmojoties no sarunas ar optimistisko jaunieti, devos pie Gunitas Dūmas, kura ar visu ģimeni pārcēlusies uz šejieni pēc daudziem ārzemēs pavadītiem gadiem.



- Pastāstiet mazliet par sevi, lūdzu. Jūs taču neesat šeit dzimusi, vai ne?



- Mana ģimene ir no Pļaviņām. Tur pabeidzu skolu, 8 klases, mācījos par modes dizaineri, paspēju nedaudz pastrādāt savā specialitātē, un tad sākās grūti laiki, 90. gadi. Strādāju visdažādākos darbus, esmu apguvusi daudz dažādu amatu. Tad izšķīros no sava pirmā vīra un bija jādomā, ko darīt tālāk. Mana mamma pirmā aizbrauca uz Īriju, nolēmu, ka arī man vajag aizbraukt. Sākumā aizbraucu uz pāris mēnešiem pamēģināt, un tad... Manai meitai toreiz palika divi gadiņi un visi apkārt teica: “Kur tu brauksi ar mazu bērnu! Tas ir tāds risks!” Bet viss izvērtās labi un es aizbraucu. Neprotot valodu. Uzņēmos jebkuru darbu: sēņot, tīrīt, uzkopt, mazgāt... Tad iekārtojos darbā invalīdu namā un nostrādāju tur desmit gadus. Man vienmēr bija doma, ka ir jāatgriežas. Sākotnēji plānoju, ka mana meita ies pirmajā klasē Latvijā. Taču dzīve ārzemēs aizrāva. Meita pabeidza skolu Īrijā, iestājās augstskolā, un kategoriski nevēlas atgriezties Latvijā, vismaz šobrīd. Viņai tur ir visi draugi, un viņa nevar iedomāties citu dzīvi. Bet gatavoties pārcelšanās brīdim sāku jau pirms pandēmijas. Man daudzi jautāja – kāpēc Indra? Tas bija šādi. Atbraucu atvaļinājumā un ar draugiem devos ceļot pa Latgali. Piestājām Indrā, apmeklējām Laimes muzeju, aušanas darbnīcu. Es paskatījos apkārt un domāju: cik šeit ir skaisti! Es gribēju šeit dzīvot! Internetā atradu informāciju, ka Indrā tiek pārdota māja. Cena mums bija piemērota. Palūdzu māsu, viņa ieradās šeit un nofilmēja man video. Māja man atgādināja vecmāmiņas māju, un es pieņēmu lēmumu. Bet tad sākās pandēmija un lidot nebija iespējams, pārcelties sākām tikai pēc pāris gadiem. Pirmo pusotru gadu es šeit dzīvoju viena. Sākumā bija pat biedējoši. Turklāt es nekad agrāk nebiju braukusi ar mašīnu ziemā, arī no tā baidījos. Bet tad... Ziniet, kad nav neviena, kam palūgt kaut ko izdarīt tavā vietā, tu ņem un dari pats.



Sāku meklēt darbu, reģistrējos biržā, pierakstījos uz visiem iespējamajiem kursiem. Un tad man piezvanīja no sociālā dienesta un pastāstīja par vakanci uzņēmumā “Krāslavas piens”. Sākumā darbs man likās pavisam svešs – izbraukuma laborants. Izmēģināju un man patika! Katra darba diena man ir īpaša. Un, ja iepriekš Latgalē biju pabijusi tikai pāris reizes, tad tagad pazīstu ļoti daudz cilvēku, daudzus satieku katru dienu. Mēs ar vīru domājām, ka šeit noteikti dosimies pārgājienos uz dažādiem ezeriem ar mugursomām mugurā. Tagad, pateicoties savam darbam, esmu izbraukājis visus Krāslavas novada nostūrus. Un visur mani gaida. Cilvēki šeit ir īpaši. Pēc ilgākas dzīves ārzemēs, kad visi tevi uzskata par svešinieku un ir ļoti maz sociālās komunikācijas, šeit viss ir savādāk. Kamēr strādājām Īrijā, ar bērniem braukājām pa Eiropu, atpūtāmies Spānijā un Portugālē, jo līdzekļi atļāva. Tagad, protams, mūsu ienākumi ir pieticīgāki, bet man patīk, ka tagad varu aktīvi komunicēt ar cilvēkiem, kāds pastāsta par savām bēdām, kāds dalās savā priekā... Reizēm pastrīdamies, pat sastrīdamies. Bet man patīk, ka tagad esmu dzīves burzmā, nepārtraukti kustībā. Es strādāju jau divus gadus un esmu ļoti apmierināta!



- Kāpēc daudzi vietējie iedzīvotāji dod priekšroku aizbraukt no šejienes uz citām vietām?



- Nav darba. Tas ir galvenais iemesls. Arī es, tiklīdz ierados, ilgi meklēju darbu. Vispirms es devos uz skolu. Varbūt es varu dabūt darbu virtuvē, varbūt par tehniķi... Tad devos uz pagasta pārvaldi. Es nekur neko neatradu. Nekur nebija darba. Un jauniešiem nav iespējas kaut kur satikties, lai, piemēram, lai uzspēlētu novusu vai galda tenisu. Staigā viņi pa ciemata ielām un sēž autobusu pieturā. Vecākās paaudzes cilvēki var darboties aušanas darbnīcā un dejot senioru pulciņā. Bet, ja es negribu aust vai dejot, tad vispār nav ko darīt. Tuvojas Līgo vakars, Jāņu diena. Vienreiz šeit piedalījos šajā pasākumā. Visi sapulcējās, paklausījās dzeju, padziedāja dziesmas un izklīda pa saviem pagalmiem. Kaut kā pietrūkst, kas vieno cilvēkus. Un transports! Autobuss uz Krāslavu atiet 8.30 un atgriežas 14.00. Tāpēc, ja jums nav automašīnas, jūs nevarat strādāt Krāslavā. Arī sava transporta izmantošana ir dārga, jānobrauc vismaz 60 kilometri dienā. Tāpēc mans vīrs man bieži saka, ka man ir nevis darbs, bet vaļasprieks. Bet citas izejas nav. Ir vēl viena problēma: daudzi nevēlas nekādas pārmaiņas dzīvē, vispār nekādas. Viņi ir pilnībā apmierināti ar savu dzīvi. Reiz runāju ar vietējo jaunieti. Iedomājieties, viņam ir 30 gadi, bet viņš nekad nav bijis pat Dagdā! Par citām vietām nemaz nerunājot... Bet tas jau ir atkarīgs no tradīcijām, kas bija ģimenē, tas ir atkarīgs no audzināšanas.



- Kā jūs uzņēma vietējie iedzīvotāji?  



- Nu... es nezinu, ko teikt. Es ar visiem sveicinos, visi atbild. Mēs ar Ilonu Kangizeri bijām pāris reizes Rēzeknē, uz “Gors”, ļoti gribēju tur aizbraukt. Nevaru teikt, ka es ar visiem draudzējos. Es labi pazīstu savus kaimiņus. Kad sāku rūpēties par savu mājsaimniecību un strādāt dārzā, viņi man palīdzēja ar padomu. Bet kopumā vairāk komunicēju darbā, zinu visus, kuri nodod pienu, viņi mani pazīst. Turklāt savu zīmi atstāja daudzi ārzemēs pavadītie gadi. Es neesmu skaļu kompāniju cienītāja. Ko lai saka, vietējiem vēl neesam kļuvuši par savējiem. Bet man joprojām ļoti patīk šeit dzīvot. Es ne mirkli nenožēloju, ka pārcēlos uz šejieni. Man palīdz arī tas, ka mani bērni ir ļoti patstāvīgi un  neatkarīgi. Dēls dzīvo Ādažos, meita jau absolvējusi augstskolu Īrijā. Kopumā es, iespējams, nekad neesmu dzīvojusi tik labi, kā dzīvoju tagad. Mamma visu laiku uztraucas, ka es dzīvoju tik tuvu robežai, ka tas ir tik satraucoši... Bet es viņai atbildu: “Nu kāpēc uztraukties jau iepriekš? Ja kaut kas notiks, tad notiks un mēs risināsim problēmas, tad, ja tās radīsies.” Mēs dzīvojam, strādājam, kopjam dārzu. Viss ir kārtībā. Plānojam kā svinēsim Jāņus. Varbūt atbrauks mani radi. Mamma šeit vēl nav bijusi, pārējie jau ir ciemojušies. Pirmkārt, es visus vedu uz Laimes muzeju, Ilonai jau laikam esmu apnikusi (smejas). Pati varu strādāt par gidu, esmu desmit reizes noklausījies visu, ko viņa stāsta. Žēl, ka mūsu estrāde stāv tukša. Tā atrodas ļoti skaistā vietā, bet tagad tur nekas nenotiek. Vienmēr stāsta, kas te bijis agrāk: kafejnīca, pirts, dažādi veikali. Un tagad? Lai nopirktu karoti, dakšiņu vai šķīvi, jādodas uz 30 kilometrus attālo Krāslavu. Arī neliela kafejnīciņa varētu kaut nedaudz atdzīvināt apkārtni. Man iebilst: "Kurš turp ies?" Bet es atbildu, ka es iešu!





Emocionālā un pozitīvā Gunita bija arī neticami viesmīlīga. Negribējās doties prom, bija tik patīkami un interesanti ar viņu sarunāties. Bet priekšā bija tikšanās ar pensionāri Valentīnu Orlovu, Indras iedzimto.



- Pastāstiet, lūdzu, par sevi.



- Esmu dzimusi Indrā un šeit pabeidzu skolu. Absolvēju arodskolu, pēc tam 10 gadus strādāju pastā, 14 gadus kolhozā un 20 gadus par grāmatvedi pagastā. Man ir 44 gadu darba pieredze.



- Vai Indrā pēdējos gados ir kļuvis daudz mazāk iedzīvotāju?



- Ak, tas nav īstais vārds. Šodien biju kultūras namā deju kolektīva mēģinājumā, eju dejot, lai izvēdinātu galvu, bet tur kaut ko novāc, kaut ko ved projām... Nav dvēselei miera uz to skatīties.



- Vai Indrā pensionāram dzīvot ir grūti?



- Nē, es nežēlojos. Es varu atļauties visu, ko vēlos. Tiesa, vecums vairs neļauj darīt to, ko vēlos... Cilvēku paliek arvien mazāk, tas mani uztrauc. Mūsu skola tagad ir slēgta. Bet es atceros tos laikus, kad tajā mācījās vairāk nekā 600 skolēnu un aktu zālā nevarēja ietilpt visi audzēkņi. Starpbrīdī, ja vajadzēja kaut ko pamācīties, ilgi bija jāmeklē brīva vieta, viss bija tik pārpildīts. Nekad nebiju domājusi, ka Indras skola kādreiz paliks tukša.



- Kas liedz cilvēkiem šeit būt laimīgiem? Kas tiem liek aizbraukt? Visi saka, ka te nav darba...



- Jā, šeit nav darba. Es biju pieradusi pie vadības. Man, piemēram, 90. gados, kad sabruka kolhozs, bija liela panika. Es par to vien domāju, ko es darīšu? Es neesmu līderis. Ir cilvēki, kas var kaut ko organizēt, radīt, atvērt. Bet man ir nepieciešams vadītājs. Un tādu kā es ir daudz. Es dzīvoju viena, tāda ir dzīve. Pirms 26 gadiem paliku bez dēla. Tāpēc man nav uz ko paļauties, tikai uz saviem spēkiem, apkārtējiem cilvēkiem un pozitīvo. Tāpēc es dejoju senioru kolektīvā un darbojos mākslas studijā. Ap sevi krāju pozitivitāti, komunicēju ar cilvēkiem.



- Un tas ir lieliski! Bet tagad ir daudz cilvēku, kuri nevēlas neko darīt, nevēlas krāt pozitīvo un nevēlas arī komunicēt... Kāpēc?



- Es pat nezinu, kā to pateikt. Tagad cilvēki ir kļuvuši zināmā mērā naidīgi. Manā ģimenē bija citādas tradīcijas. Mana māte nebija skolota. Viņa vienkārši nevarēja man daudz dot. Taču viņa man dāvāja kaut ko ļoti svarīgu – optimismu un pozitīvu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Es nezināju, kas ir dusmas vai naids. Par to esmu ļoti pateicīga savai mammai. Iemācījos dzīvē meklēt labo. Tā ir vieglāk dzīvot. Bet sliktākais ir tas, ka es nerunāju latviski. Daudz lasu un saprotu, darbā bija jālieto valsts valoda, strādāju taču grāmatvedībā. Bet tas, ka nevaru sazināties latviešu valodā, ir problēma. Tagad ir ļoti grūti iemācīties valodu, galva vairs tā nestrādā, un, iespējams, ir jau par vēlu. Bet tas, kas notiek man apkārt, mani ļoti uztrauc.



- Lai Indrai būtu nākotne, šeit jābūt jauniešiem. Ko jūs novēlētu savas skolas absolventiem, kuri, saņēmuši atestātus, gatavojas doties meklēt savu laimi?



- Tas, ka jaunieši aizbrauc, protams, ir slikti. Bet es nevaru viņus atturēt. Es ļoti vēlos, lai mūsu jaunieši atrod sevi dzīvē, lai viņi atrod savu laimi. Bet vai Indrā? Nezinu. Kādreiz mūsu Indra “skanēja” pa visu novadu un ne tikai... Bet tagad, pat ja kultūras namā ir kāds koncerts, tas ir pustukšas skatītāju zāles priekšā. Cilvēki nenāk, viņi negrib neko redzēt vai dzirdēt. Vai kādreiz kļūs labāk? Nezinu. Es pat nezinu, pagaidām paliek arvien sliktāk un sliktāk...





Pēdējā tikšanās Indrā bija ieplānota ar Radeļicku ģimeni. Jūlija ir Krāslavas pasta nodaļas darbiniece, Jānis ir šoferis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Krāslavas daļā.



- Vai jūs abi esat vietējie?



Jūlija: - Nē. Es esmu no Piedrujas, atnācu šeit strādāt, kad man bija 20 gadu. Tad Janka ieradās šeit.



Jānis: - Es esmu no Konstantinovas ciema. Mēs ar Jūliju iepazināmies arodskolā.



Jūlija: - Janvārī apritēs 19 gadi, kopš mēs šeit dzīvojam. Šeit uzaugusi mūsu meita, viņa ir Indras iedzimtā.



- Vai jūs abi strādājat Krāslavā?



Jānis: - Jā, Indrā vairs nebija pilnīgi nekāda darba, visu aizvēra.



Jūlija: - Bet, neskatoties uz to, mēs negrasāmies no šejienes doties prom. Cilvēku ir daudz mazāk. Kad ierados šeit, bija vidusskola, mūzikas skola, mākslas skola. Mūsu meitas skolas gaitas atspoguļo Indras vēsturi. Viņa devās uz pirmsskolu, kad bija vidusskola. Pirmajā klasē sāka mācības pamatskolā. Kad pabeidza mākslas skolu, tā tika slēgta, šogad pabeidza 9. klasi un ir viena no pēdējiem skolas absolventiem.



- Kur dosies mācīties tālāk?



Jūlija: - Uz Daugavpils Valsts ģimnāziju.



- Strādājat Krāslavā, tas nozīmē, ka katru dienu jābraukā...



Jūlija:- Jā, man ir piecu dienu darba nedēļa.



Jānis:- Es strādāju katru ceturto diennakti. Vienu diennakti nostrādāju, pēc tam trīs diennaktis mājās. Tātad ir laiks vaļaspriekam. Strādāju ar koku. Sākumā mēģināju organizēt savu uzņēmējdarbību, bet tad sapratu, ka īpaša pieprasījuma nav. Tāpēc tas, kas man patika, palika kā vaļasprieks.



- Tātad braukt prom negrasāties?



Jānis: - Nu kur mums braukt? Uz ārzemēm? Tur māju nenopirksi, dzīvokli arī. Visu atlikušo mūžu īrēt mājokli? Protams, mēs varētu pārcelties uz pilsētu, bet mēs nezinām, kas tur notiks tālāk...



Jūlija: - Meita dosies dzīvot uz pilsētu, bet mēs paliksim šeit. Laukos nekad nepazudīsi! Pilsētniekiem, protams, liekas, ka lauciniekiem viss ir savs, ka, iebāžot kociņu zemē, uz tā izaugs desa. Mums šeit ir cilvēki, kuri pārcēlušies uz dzīvi no pilsētas. Sākumā viņiem bija daudz plānu, bet tagad viņi ir padzīvojuši un sapratuši, ka šeit nav viegli,  ka ir daudz jāstrādā, un jau runā par varbūtēju atgriešanos pilsētā. Mums nav pasta nodaļas, ir palikuši divi veikali, un viens jau ir uz slēgšanas robežas.



Jānis: - Jā, ir pilnīga degradācija...



- Kas, jūsuprāt, ir jāmaina, lai apturētu šo procesu?



Jānis: - Te vairs nevar radīt darba vietas, viss ir pagātnē.



Jūlija: - Pat ja tiks radītas darba vietas, cilvēki nestrādās. Viņi ir zaudējuši darba mīlestību un nevēlas strādāt. Jebkādas vēlme strādāt ir zaudēta, vieglāk saņemt pabalstus.



Jānis: - Visi, kas varēja strādāt, jauni un veseli, jau sen ir aizbraukuši no šejienes.



Jūlija: - Kā mana meita prāto: minimālai algai jābūt pusotram tūkstotim, un tajā pašā laikā lai nevajadzētu sevi pārāk noslogot. Es viņai saku – padomā, kādu profesiju izvēlēties, bet viņa pagaidām meklē, ar ko nodarboties, lai pārāk nesaspringtu, nenogurtu. Un galvenais, lai nav īpašas atbildības. Tā tagad domā visi jaunieši. Lai, kā mēs meklējām strādniekus pastā, tā arī rezerves pastniekus neatradām. Neviens negrib strādāt. Priekš kam? Ja tev visu iedos -gan pārtikas paku, gan pabalstus. Rēķinus apmaksāt pietiek – un tas arī viss. Tagad ciemā gandrīz vairs nav palicis cilvēku, kuri vēlas kaut ko dzīvē sasniegt. Kā ir, tā ir. Neviens neko negrib mainīt. Un tāda situācija ir ne tikai Indrā, tā ir gandrīz visur Latgalē.



Jānis: - Mūs nedaudz glābj tas, ka blakus ir dzelzceļš, ka blakus ir robežsargi. Jebkurš atbraucējs uzreiz ir pamanāms, un tas rada zināmu drošības sajūtu. Un tas ir diezgan svarīgi. Laukos vienmēr bijis un joprojām ir daudz darba. Būtu vēlme, rokas un galva. Te vienmēr var nopelnīt naudu. Mums ir vairāki lielie zemnieki, viņiem ir moderna tehnika laukos, vajag speciālistus, kas saprastu kā to apkalpot. Bet viņi bieži nevar atrast cilvēkus, kuri pavasarī novāktu akmeņus no laukiem. Kā būtu, ja atvestu šurp pilsētas cilvēku? Viņš nevarēs šeit strādāt, viņš nav pieradis. Un Krāslavā paliek arvien mazāk labumu, tā pati situācija. Kā tagad saka: Indra pārcelsies uz Krāslavu, Krāslava pārcelsies uz Daugavpili, Daugavpils uz Rīgu. Varam turpināt tālāk... Daudzi brauc uz ārzemēm. Apmēram pirms 15 gadiem mēs varējām aizbraukt un tur dzīvot. Taču viss izvērtās tā, kā notika, un mēs nenožēlojam, ka palikām. Svaigs gaiss, neesi no neviena atkarīgs, ir jumts virs galvas un darbs. Nu ko vēl vajag?



Jūlija: - Mēs dzīvojam ciematā, bet šķiet, ka dzīvojam viensētā. Kluss un mierīgs, mūsu iela vispār ir ļoti klusa. Tikai vasarā tā nedaudz atdzīvojas.



Jānis:  - Pateicoties Ērikai Gabrusānei (bijusī Indras pagasta pārvaldniece – red. piezīme), mūsu iela tika noasfaltēta, tas ir milzīgs pluss. Kamēr bija zemes ceļš, putekļi stāvēja kā stabs.



Jūlija: - Mazgāt logus bija vienkārši bezjēdzīgi. Un neviens negribēja pirkt māju mūsu ielā. Bet pēc tam, kad parādījās asfalts, pieauga mūsu nekustamo īpašumu vērtība, cilvēki sāka aktīvi pirkt mājas. Mūsu ielā ir palikusi tikai viena tukša māja. Un cilvēki nāk nevis no Latgales, bet no Latvijas rietumiem. Tas mani patiešām pārsteidz.



- Kāpēc tā notiek? Varbūt tiešām Indrā dzīvo laime?



Jānis: - Kas zina...



Jūlija: - Mūsu muzeja galvenais eksponāts ir arkls. Ideja ir ļoti vienkārša: Ar - un tu būsi laimīgs!



Jānis: - Jā, ko tur daudz sūdzēties, dzīvot var! Galvenais, lai nav kara, bet ar pārējo var tikt galā.



- Jūsu skolā drīz būs izlaidums. Ko jūs varētu teikt tiem jauniešiem, kuri dosies meklēt savu laimi?



Jūlija: - Es teikšu, ka šeit atgriezties nav jēgas. Mūsu jauniešiem labāk būs pilsētā vai ārzemēs. Ja situācija nekādi nemainīsies, tad šeit atgriezties nav vērts.



Jānis: - Es arī domāju, ka šajā ziņā Latvijā pagaidām nav perspektīvu.



- Bet skatoties uz jums, nepateiksi, ka esat cilvēki, kas netic nākotnes perspektīvai. Jūs tikko stāstījāt, ka te ir daudz darba, ka jūsu ielā ir palikusi tikai viena tukša māja, ka visas pārējās jau ir izpārdotas, ka cilvēki pārceļas uz šejieni no rietumlatvijas...



Jānis: - Mēs taču runājam par jauniešiem. Mana māsa dzīvo Rīgā, viņa saka, ka pilsēta mainās, degradējas. Viņa uzskata, ka viņas bērniem labāk ir doties uz ārzemēm.



Jūlija: - Kas ir labs laukos? Atbraukt pie mammas un tēta brīvdienās vai atvaļinājumā, atpūsties, tad sakravāt somas un atgriezties savā ikdienas dzīvē.



Jānis: - Mēs jau nekur nebrauksim, bet gribam labāku dzīvi savai meitai. Tas ir dabiski. Bet mūsu valsts, manuprāt, iet nepareizu ceļu. Paskatīsimies uz Igauniju un Lietuvu. Tur viss ir savādāk. Cilvēki tur dzīvo labāk, un dzīve ir kaut kāda vienkāršāka un jautrāka.



- Tas droši vien ir atkarīgs no cilvēkiem, nevis no valsts vai valdības, vai ne?



Jānis: - Nu, protams, ja pats neko nedarīsi, nekas apkārt tev nemainīsies.



Jūlija: - Ir jāstrādā. Es atgriežos no darba un sākas mana "otrā maiņa". Man jautā: “Kāpēc pie tevis ir tik skaisti? Ziedi un apkārtne? Es atbildu: "Tāpēc, ka es pie tā strādāju, es ar to nodarbojos!" No rīta pielecu kājās, skrienu uz darbu, atgriežos no darba, pārģērbjos un skrienu veikt mājas darbus. Šeit ir ziedi, sakņu dārzs un vistas. Un tad gulēt, un tad pienāk jauns rīts...



- Skatos uz jums un domāju: cik jūs abi izskatāties laimīgi, tik priecīgi runājat par to, cik grūti ir dzīvot laukos...



Jūlija: - Protams, ir laime, kad tev ir savas mājas, sava zeme, savs planētas stūrītis. Lai kā es centos dzīvot pilsētā, man nekas nesanāca. Tas nav mans.



Jānis: - Jā, un pilsēta nav tik tālu. 30 kilometri – un te tā ir, pilsēta, ja kaut ko ļoti vajag. Šeit ir mazliet garlaicīgi. Kaut būtu vairāk pasākumu...



Jūlija: - Vai tev ir daudz laika, lai dotos uz pasākumiem? Laika nemaz nav... Bet uz diskotēku Robežniekos mēs ar meitenēm braucam



.



Kad beidzās pēdējā intervija, Indrā sāka satumst. Tukšās ielas un dārzu ieskautās mājas saule iekrāsoja maigi oranžā krāsā. Klusumu pārtrauca smalkas putnu dziesmas un zālē čivināja sienāži. Tās bija parastas darba dienas beigas. Nekas netraucēja mieru un klusumu. Daži ciemata iedzīvotāji klusi rosījās, savos pagalmos. Parabolisko antenu pārpilnība uz jumtiem liecināja par seno pierobežas pagasta problēmu - vāju signālu, kas neļauj uztvert Latvijas televīzijas programmas, izmantojot parasto antenu. Indras mieru un klusumu nekādi neizjauca nesenās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vienīgajā pagasta vēlēšanu iecirknī ieradās 129 vēlētāji. Lielākā daļa savas balsis atdeva partijām “Saskaņa” (39 balsis) un “Latvija pirmajā vietā” (30 balsis), Indras pagastā vairāk nekā 5% balsu saņēma “Apvienotais saraksts”, “Suverēnā vara”, “Jaunā Vienotība” un “Partija “Stabilitātei!” Izteikta dažādība. Protams, ņemot vērā to, ka šoreiz mūsu novada vēlētājus uzrunāja tikai divi politiskie spēki, pārējie līdz Krāslavas novadam nenolaidās... Atmeta ar roku? Grūti pateikt.



Indra dzīvo, lai gan man radās iespaids, ka ciems un viss pagasts ir sapinušies savā labirintā, kas atrodas pagasta centrā. Pretrunu pilnā labirintā: nav darba, ir darbs, cilvēki aizbrauc, cilvēki atbrauc, negrib strādāt, vēlas strādāt, viņi ir laimīgi vai nelaimīgi. Viens man tagad ir skaidrs: laime Indrā mīt ne tikai muzejā! Lai gan mūsdienu paradoksu labirintā to nav viegli atrast.





Andrejs JAKUBOVSKIS



Autora foto



Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024



Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.