Čigāni ir noslēpumaina, īpaša tauta, kas atšķiras no citām. Pirmie tabori Livonijas teritorijā ieradās XIV gadsimtā no Polijas. Viņi ilgi neuzkavējās, pārcēlās no vienas vietas uz citu, atstājot savas pēdas latviešu folklorā un hronikās... Čigāni apmetās Latvijas pilsētās un ciematos pēc Pirmā pasaules kara. Šodien mūsu pilsētā atrodas viena no lielākajām čigānu diasporām. Mūsu laikraksts jau ir rakstījis par Tumaševiču ģimeni, un šai ģimenei patiesi netrūkst plašsaziņas līdzekļu uzmanības. Ģimene ir neparasta, izcila... Ar Mihailu mēs mācījāmies paralēlklasēs, un vienmēr esam bijuši labi paziņas. Varbūt tāpēc es nolēmu tikties ar viņu, lai runātu par saknēm, par senčiem, par viņa dzīvi un garastāvokli šodien, lai vienkārši aprunātos, jo sen nebijām tikušies un sirsnīgi pārmijuši kādu vārdu...
Sveiks, Miša! Paldies, ka piekriti tikties, neskatoties uz aizņemtību. Sāksim ar dzimtas vēsturi. Ko izdevās uzzināt?
Gāja grūti. Bija problēma pilsonības iegūšanas laikā. Tas bija vajadzīgs bērniem. Tad arī noskaidrojās, ka situācija ir visai samudžināta: mammai bija pilsonība, tāpēc ka tā bija viņas māsai, bet, lai es varētu iegūt pilsonību, trūka dokumentu. Aizgāju uz Dzimtsarakstu nodaļu un pārliecinājos, ka tur strādā zelta cilvēki. Viņi sāka meklēt, pārskatīja daudz arhīva dokumentu. Pagaidām nav atraduši. Tā vispār ir veiksme, jo, kā tu saproti, čigāni un dokumenti - ļoti tāli jēdzieni. Turklāt bija problēma ar vārdiem, ilgu laiku čigāniem bija tikai iesaukas... Bet dokumentus tomēr atrada! Nācās vērsties centrālajā arhīvā, jāizpēta iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti no 1897. gada... Interesanti, ka 1897. gadā Krāslavā vispār nebija čigānu, tikai Dagdas baznīcas arhīva ierakstos tika atrasta informācija, kas saistīta ar maniem radiem. Par laimi, atšķirībā no Krāslavas baznīcas reģistrācijas grāmatām, kuras nodega un ir uz visiem laikiem zudušas, Dagdā viss bija saglabāts. Tā es uzzināju, ka tur bija kristīta mana vecvecmāmiņa un vecvectēvs. Tas bija tālajā 1907. gadā. Es saņēmu izrakstu no arhīva, un ar to pietika, lai man piešķirtu pilsonību. Interesanti, ka bija divi arhīva dokumenti. Pirmajā rakstīts, ka mani senči ir čigāni, bet otrajā, ka poļi. Tāds ir stāsts (smejas). Paveicies, ka vismaz daži dokumenti tika atrasti. Tajā laikā nebija čigānu, kas būtu kur apmetušies, visi klejoja. Tāpēc saknes ir tik garas, ka nav skaidrs, kur sākums... Pilnīgi iespējams, ka mani senči iebrauca Dagdā, lai nokristītu bērnus. Nokristīja un brauca tālāk. Kas attiecas uz uzvārdiem, man šķiet, ka arī šeit viss nav tik viennozīmīgi. Paskatieties uz Krāslavas čigāniem, ir tikai daži uzvārdi: Tumaševiči, Čubreviči, Marcinkeviči... Kaut vai mans uzvārds - Tumaševičs. Tas ir nedaudz pārveidots poļu uzvārds - Tomaševičs. Uzvārds ir dižciltīgs, mūsu vietās labi pazīstams. Man vispār šķiet, ka čigāni bieži ar savu taboru pieņēma muižnieku, kuri ļāva taboram apmesties viņu zemē, uzvārdu. Mainīja vienu burtu un viss....
Vai pats piedzimi Krāslavā?
Jā. Šeit uz dzīvi apmetās vectēvs un vecmāmiņa, lai gan es nezinu, kurā gadā tieši. Bet kara laikā viņi jau bija krāslavieši un daudz ko pieredzēja... Es labi atceros savas vecmāmiņas stāstus. Es zinu, ka vectēvu aizveda uz nometni, bet viņš no turienes aizbēga... Tomēr vēlāk, padomju laikā, viņš neko nevarēja pierādīt, nebija nekādu dokumentu. Pēc kara viņu jau arestēja krievi, ieslodzīja Daugavpils cietumā. Tur viņš strādāja, atjaunoja dzelzceļu. Mana vecmāmiņa stāstīja, ka bija bada laiks, bet bērni bija jābaro. Reiz mans vectēvs iebrauca kādā ciematā, pie čigāniem. Viņš ienāca mājā, bet tur smaržo gaļa... Vārījās vesels katls. Vectēvs jautā - no kurienes? Atbildot viņš tika uzaicināts pie galda. Un vectēvs ēda šo gaļu, priecājās. Un tad izrādījās, ka tās bija žurkas... Tādi bija laiki, manu vectēvu pēc tam ilgi “skaloja”... Bet nometnē vārīja ādas zābakus un siksnas, tur bija pavisam slikti. Vecmāmiņa stāstīja, kā šeit, Krāslavā, nogalināja ebrejus. Bija baisi. Zeme tajā gravā vairākas dienas šūpojās. Un nākamajiem vajadzēja būt čigāniem... Vecmāmiņa nolēma glābt savu ģimeni no šīm šausmām, visiem iedzert žurku indi un dot arī bērniem. Bet tad pēkšņi pienāca pazīstams policists un teica, ka lēmums par čigānu likvidēšanu atcelts. Tas notika burtiski pēdējā brīdī. Kāpēc Krāslavas čigānu šaušana tika atcelta, to es nezinu. Vien pieņemu, ka, tā kā visi čigāni bija katoļi, par viņiem iestājās baznīca... Tā viss nokārtojās. (Ir arī cita versija: čigāni nebija turīgi, nevarēja gūt labumu no viņu īpašumiem, iespējams, šis apstāklis atturēja vietējās bendes - A.J.).
Tas nudien ir baisi… Taču atgriezīsimies pie Tevis. Tu piedzimi Krāslavā, mācījies 2. vidusskolā, pēc tās absolvēšanas… uzreiz armijā?
Nē. Kopā ar klasesbiedru devos uz Rīgu un iestājos jūrskolā kuģa radiomehāniķa specializācijā. Taču studēt nesanāca... Es atbraucu no Krāslavas uz Rīgu, un tad sākās: diskotēkas, meitenes... Kādas tur mācības... Tā es tur divus gadus “noballējos”. Un tad tas apnika. Tik ļoti biju noguris no visām šīm tukšajām ballītēm, ka pats gribēju iet armijā. Un aizgāju. Pusgads mācību vienībā Aktjubinskā Kazahstānā. No turienes pārcēla uz Tindu, BAM galvaspilsētu, un pēdējos sešus mēnešus dienēju Angarskā, netālu no Baikāla ezera. Sākumā man armija nemaz nepatika. Bet dienesta beigās es pat negribēju doties mājās. Pieradu, pieņēmos svarā... Uz armiju aizgāju ar 46 kilogramu svaru, bet atgriezos – ar 74! Kad ierados Tindā, biju apstulbis. Tur ziemā - 40 grādi. Mūs nostādīja un jautāja: “Kam ir skaists rokraksts?” Es uzreiz pieteicos. Vispār tur atlasīja karavīrus kaut kāda kabeļa likšanai, lai kaltu mūžīgo sasalumu... Pēc tam jautāja: “Kurš prot rakstīt ar rakstāmmašīnu?” Un atkal es pieteicos. Noblēdījos, protams, taču domāju, ka kaut kā tikšu galā. Tāpēc mani atstāja štābā, padarīja par rakstvedi. Tur strādāja sievietes, kuras mani iemācīja drukāt. Tad ieguvu štāba sardzes rotas komandiera amatu un seržanta pakāpi. Un es tur dzīvoju laimīgi... Plus, vēl bez maksas izbraukāju visu Krieviju, apskatīju pusi pasaules... Tāpēc es nenožēloju, ka dienēju armijā. Pēc tam atgriezos mājās. Kādu gadu vēl pastaigāju... Un tad sākās pārmaiņas. Sākās grūti laiki. Ķēros pie jebkāda darba. Mērķis bija viens: netikt cietumā. Tāds bija laiks, daudzi bija cietumā. Nu kaut kā Dievs saudzēja. 1996. gadā iepazinos ar savu nākamo sievu. Mēs satikāmies un sākām dzīvot kopā... 1998. gadā mēs salaulājāmies. Jevģēnijs un Olga Podjavas bija mūsu vedēji. Mums naudas vispār nebija. Tāpēc mēs lūdzām, lai mūs salaulā agri no rīta, lai neviens neredzētu. Ceremonija notika pulksten sešos no rīta. Kad pēc laulāšanas ieradāmies mājās, mums pat nebija ko padzerties. Tad atnāca viesi, atnesa kaut ko paēst, kaut ko iedzert... Vispār bija grūti. Dzīvojām īrētos dzīvokļos. Un tad vēl sievasmāti paralizēja, mēs viņu atvedām pie sevis. Taču kaut kā izdzīvojām. Atceros šādu gadījumu. Mans paziņa strādāja kautuvē. Es viņam vaicāju: “Klausies, vai tur pie jums ir kaut kas lētāks, ko var iegādāties?” Viņš atbildēja: “Es tev varu atnest govs galvu.” Es saku: “Labi, nes!” Es kaut kā biju iedomājos šo galvu jau vārītu. Atnāku mājās, skatos. Šī galva ar visiem ragiem guļ manā priekšnamā un skatās uz mani... Ko ar to darīt? Es to skrāpēju ar nazi... Kaut ko jau ar to izdarīju. Kaut ko vārījām, kādu galertu. Bet kaut kas nogāja greizi. Mēs visi saindējāmies. Caureja bija briesmīga... Tas bija smags laiks. Es to bieži atceros, un, lūk, ko domāju. Neticīgajam, protams, to ir grūti saprast. Tiklīdz mēs sākām regulāri apmeklēt baznīcu, mūsu dzīve sāka pakāpeniski uzlaboties. Un, jo vairāk bērnu mums bija, jo labāk sākām dzīvot. 2000. gadā toreizējais mērs Arkādijs Petaško mums piešķīra dzīvokli. Tā beidzās mūsu raizes. Tagad mums iedeva otru dzīvokli, jo mēs vairs neietilpstam vienā. Tagad mums ir trīsistabu un vēl vienistabas dzīvoklis blakus kāpņu telpā. Tā mēs sākām dzīvot... un pēc iespējas pelnīt. Tagad visa mana dzīve ir ģimene, un viss ir ap un par bērniem. Draugi kaut kā pazuda... Man vienkārši nebija laika draugiem. Es nevaru atļauties kaut kur aiziet ar viņiem... gandrīz visu laiku esmu mājās. Tagad gadās, ka visu dienu nekur nevaru iziet. Manai jaunākajai meitiņai Annai ir Dauna sindroms, ir nepieciešams daudz uzmanības. Mēs apmeklējam speciālistus un braucam divas reizes gadā uz sanatoriju Jūrmalā. Vēl nesen piedzima dvīņi. Tā visa diena mājas rūpēs arī paiet: mēs šūpojam, gatavojam, mazgājam, pārbaudām vecāko bērnu mājas darbus...
Cik gadu ir vecākajai meitai?
Vikai jau 24 gadi. Vecākie bērni mācījās poļu skolā. Kādu reizi bija atbraukuši poļi, paskatījās un piedāvāja maniem bērniem turpināt izglītību privātā licejā Varšavā. Tās ir divas vecākās meitas - Vika un Zarina. Vika iestājās Varšavas pedagoģiskajā akadēmijā, ieguva pedagoga specialitāti darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Tur arī apprecējās, dzemdēja mazdēlu man. Tagad viņa strādā un vienlaikus studē maģistrantūrā. Bet Zarina izvēlējās citu specialitāti - iestājās Poļu-japāņu datortehnoloģiju akadēmijā. Jau atrada darbu lielā datoru firmā. Šogad vecākais dēls Miša devās mācīties uz Rīgu, uz universitāti, būs programmatūras inženieris. Paveicās tikt budžeta grupā. Nastja sāka studēt Polijā, bet kaut kas tur viņai nepatika, tagad viņa domā, kur studēt Latvijā. Šogad Rasma devās uz Daugavpili, iestājās Saules skolā, būs trikotāžas dizainere. Pārējie bērni ir kopā ar mums. Maša ir slēpotāja, talantīga, bet slinka. Viņai ļoti nepatīk apmeklēt treniņus, bet sacensībās grib uzreiz gūt medaļas. Bet tā nenotiek. Bērnu audzināšana nav viegla. Es pats izaugu bez tēva, un man nebija viegli... Varbūt kaut ko palaidu garām. Bet pagaidām šķiet, ka viss ir kārtībā. Vienīgais, ko es sapratu, ir tas, ka mūsdienu bērniem moderni sīkrīki ir jādod pēc iespējas vēlāk. Un vēl viņi ir ar kaut ko jānodarbina, lai viņiem būtu pēc iespējas mazāk brīvā laika, mazāk laika nerātnībām. Mana Soņa, piemēram, jau otro gadu apmeklē mūzikas skolu, viņai ir arī brīvas dienas, tāpēc mēs viņu pierakstījām peldēšanas nodarbībās.
Precizēsim, cik Tev pavisam bērnu?
Divpadsmit. Astoņas meitenes un četri zēni.
Grūti?
Grūti, kad sākas pusaudžu vecums. Dažiem tas pāriet ļoti ātri. Bet dažreiz... Šis ir tas posms, kad pēkšņi bērns sāk domāt, ka viņš ir gudrāks par vecākiem. Sākas diskusijas, strīdi... Un ne vienmēr pietiek laika diskusijām. Sāc nervozēt. Es taču neesmu Makarenko... Kaut arī Makarenko reiz bija spiests iesist vienam audzēknim. Es nē... Tā nav mūsu metode... Protams, ir grūti. Bet es nevaru teikt, ka esmu nelaimīgs. It nemaz. Patiesībā es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir liela ģimene.
Vai nekad nebija vēlmes kaut kur aizbraukt? Mums taču puse pilsētas ārzemēs…
Zini, esmu mēģinājis... Biju aizbraucis uz ārzemēm strādāt. Iekārtojos caur sievas radiem Dānijas kuģu būvētavā. Es pēc metinātāja tīrīju šuves. Pirms darba uzsākšanas man bija jāparaksta līgums, kurā teikts, ka savu ģimeni uz Dāniju varu pārvest tikai pēc pieciem gadiem. Nostrādāju divus mēnešus, alga bija ļoti laba... Bet man tik ļoti gribējās pie sievas un bērniem, ka nauda nebija vajadzīga. Pastrādāju, nedaudz nopelnīju, paskatījos, kā cilvēki dzīvo... Atgriezos Krāslavā. Pēc Dānijas ilgu laiku pieradu... Taču kopš tā laika es nekur vairs netaisos. Mājas ir mājas. Dievs un labi cilvēki mums vienmēr ir palīdzējuši un palīdz. Var teikt citādi: labi cilvēki, kurus Dievs sūta mūsu ceļā... Esmu pārliecināts, ka pasaule balstās uz labiem un krietniem cilvēkiem.
Tātad Krāslavā jums ir labi un pārcelties jūs nekur negrasāties?
Nē. Tādas iespējas mēs apspriedām. Domājām, ka varbūt Rīgā vai Daugavpilī būtu labāk… Taču mājās vienmēr ir labāk. Labi ir tur, kur mūs nav. Krāslavā jau esam iedzīvojušies. Šeit ir visi radi un paziņas. Mums šeit visi palīdz. Sociālais dienests vienmēr nāk pretim.
Saki, vai kādreiz domāji, ka Tev būs tik daudz bērnu?
Par to vienmēr esmu sapņojis. Mana sieva arī ir no daudzbērnu ģimenes… Cik nu daudzbērnu, viņi bija pieci ģimenē…
Nu jā… salīdzinājumā ar Tavu ģimeni, tā nemaz nebija daudzbērnu…
Tieši tā. Dažreiz kaut kur lasu: “Viņiem ir daudzbērnu ģimene - trīs bērni…” Man kļūst smieklīgi… Toties, kad tagad pastaigājos ar dvīņiem, mani rati ir kā kreiseris starp kuģīšiem - parastajiem ratiņiem. Tā cienījami…
Vai izdodas izbrīvēt laiku sev pašam?
Protams. Vienu stundu, no plkst. 11 līdz 12.00 naktī. Tā ir mana personīgā stunda. Es varu mierīgi palasīt. Bez lasīšanas nevaru iedomāties savu dzīvi, tā vienmēr ir bijis. Vecākie bērni man jubilejā uzdāvināja elektronisko grāmatu, tagad varu to piepildīt ar veselu bibliotēku…
Paldies par sarunu! Veiksmi Tev!!!
Aizkavēt Mihailu ilgāk bija vienkārši neiespējami. Viņu gaidīja mājas darbi, sieva un bērni. Vispār es pārliecinājos, skatoties uz savu sarunu biedru, ka manā priekšā bija laimīgākais cilvēks uz planētas. Un tas ir saprotams; neatkarīgi no tā, cik grūti ir tagad, Tumaševičus gaida patīkamas vecumdienas pateicīgu un mīlošu bērnu vidū. Vai tad ne tā izskatās laime?
Andrejs JAKUBOVSKIS
Foto no sociālajiem tīkliem, publicēts ar Mihaila Tumaševiča atļauju
Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32
