Uz palikšanu

Zahars un Aurora audzina piecus savus un divus svešu bērnus, tiesa, svešus tikai no juridisko formalitāšu viedokļa, jo abas meitenes pirms septiņiem gadiem ģimene pieņēma kā savējās. Popu vecākā meita Antoņina jau ir Rēzeknes Augstskolas Ekonomikas fakultātes pirmā kursa studente, Valentīna mācās Krāslavas Varavīksnes vidusskolas 11. klasē, Alīna — Indras pamatskolas 4. klasē, Zahars — pamatskolas 2. klasē, bet visjaunākajam — Antonam — februārī apritēja divi gadiņi. Aizbilstamā Irīna šodien mācās jau 7. klasē, Alla — 5. klasē.

“Kad pirms septiņiem gadiem mums piedāvāja paņemt aizbildnībā abas meitenes, mēs vienkārši nevarējām atteikt palīdzību šiem bērniem un šodien priecājamies par savu lēmumu,” uzsver Aurora.

Ikvienam skaidrs, ka tas nav viegls uzdevums praktiski divatā paveikt visus lauku darbus, pabarot un izslaukt govis, sapost bērnus uz skolu, paēdināt lielo saimi, un šo uzskaitījumu var turpināt. Šodien Latvijā daudzas ģimenes nesasteidz pat ar pirmo bērnu…

“Sliņķi, tāpēc,” saimnieks spontāni izšauj šos divus vārdus pār lūpām, pārtraucot mani pusvārdā. “Varbūt ne visi, bet kupla ģimene nozīmē daudz darba. Dzīvojot laukos, mums ir savs piens un piena produkti, gaļa, spējam uzturēt lielo ģimeni, bet strādāt vajag ļoti daudz. Toties, ēdot pašaudzētus produktus, bērni aug veselīgi. Tiesa, daudz ko no produktiem nākas pirkt veikalā — maizi, eļļu, augļus bērniem un citu. Ik nedēļu tērējam aptuveni 100 latu tikai pārtikas iegādei.”

Dzīvošanai un strādāšanai nepieciešamos ieņēmumus ģimenei nodrošina piena devējas. Varbūt kādam pat divas govis šķitīs daudz, citam ar divdesmit nepietiek, bet Popu pieredze rāda, ka ar tik lielu ganāmpulku, kāds ir viņiem, var izdzīvot un pat kalt dažus nākotnes plānus. Pirms kāda laika saimnieki Ogrē iegādājušies vaislas bulli savam ganāmpulkam, kurš jau paaudzies un drīz varēs sākt pildīt galveno uzdevumu, kamdēļ par viņu maksāta salīdzinoši brangā nauda.

Zahars stāsta, ka zemākās piena iepirkuma cenas bijušas pērn, kad par pienu maksāja apmēram 9-10 santīmus, kas uz citu fona nebūt nebija slikti. Tas bija iespējams, pateicoties kvalitātei un realizācijas apjomiem. Piemājas saimniecības “Straumēni” saražoto pienu iepērk PKS “Starta” no Daugavpils. Za- hars un Aurora ar šo firmu sadarbojas daudzus gadus un ir apmierināti gan ar cenu, gan ar norēķinu kārtību. Saimnieks atklāti pasaka, ka nav pat īpaši interesējies, vai kaut kur citur maksā vairāk, jo viņam ļoti liels ieguvums ir tieši tas, ka PKS “Starta” par pienu vienmēr samaksājusi laikā.

Zahars: “Šī uzņēmējsabiedrība nekad nav iekavējusi maksājumus ne par vienu dienu, kas ikvienam zemniekam ir ļoti būtiski. Visapkārt to vien dzird, tur viena firma iekavējusi maksājumus, tur cita laikā nesamaksā, bet mums šādu satraukumu nekad nebija. Arī pienu no mums savāc PKS “Starta” automašīna, kas atbrauc konkrētā laikā un regulāri. Ar piebraukšanu problēmu nav: grunts ceļa posmu šurp savulaik ierīkoja pagasts, tagad kopā ar kaimiņu to tikai uzturam kārtībā. Uzbērām jau kādas 40 kravas grants, bet būs jāuzber vēl. Tieši šobrīd, atkusnī, ceļš ir grūtāk izbraucams, bet piena mašīnai arī tā nav problēma. Grūtāk šo posmu pārvarēt ar vieglo autotransportu, bet, līdzko ceļš nožūs, mazliet pielabosim, un vieglajā automašīnā pa to varēs braukt, nepārslēdzoties no piektā pārnesuma uz zemāku.”

Sarunbiedri domā, ka šis saimniekošanas gads nebūs vieglāks, lai gan gaisma tuneļa galā ir parādījusies — līgumi noslēgti un maksa būs lielāka. Otrā svaru kausā ir izdevumi, vislielākie tēriņi rodas siena un zaļās masas sagatavošanas laikā, kā arī graudkopībā. Līdz šim sējuši 5-6 hektārus, bet šogad lopbarības miltus nācies iepirkt. Mūsu saruna uz brīdi pārtrūka, kamēr saimnieks sarunājās ar piegādātājiem. Zahars un Aurora ar pienkopību nodarbojas kopš pašiem pirmsākumiem. Protams, viņi plānoja saimniecībai nepieciešamo graudu apjomu, bet pērn bija ļoti slikta raža. Šogad apņēmušies apsēt vairāk zemes, labāk lai ir neliela rezerve.

Dzīve ir dzīve, pat ļoti stipriem un izturīgiem cilvēkiem gadās saslimt. Arī Zaharu pērnvasar pieveica slimība, nācās pat pagulēt slimnīcā. Tajā smagajā laikā pārējie ģimenes locekļi saliedējās vēl ciešāk, kopīgiem spēkiem un ar kaimiņu palīdzību nenolaida saimniecību uz grunts. Bērni šajā ģimenē aug darba mīlestībā, slinkošanu viņi nepazīt, bet arī pārslogoti netiek. Katrs padara to, ko spēj. Zaharam junioram, piemēram, patīk darbs ar tehniku, bet arī dzīvnieki viņu nebaida, un zēns pat māk slaukt govi. Slaukšana ir darbietilpīga, saimnieki izmanto gan slaukšanas aparātu, gan paralēli citas govis slauc ar rokām, lai ātrāk.
Aurora: “Tēva slimības laikā meita Valentīna pat pati sēdās pie traktora stūres un padarīja svarīgos lauku darbus.”

Zahars: “Mēs cenšamies uzturēt labas attiecības ar ikvienu cilvēku, sevišķi ar kaimiņiem, kuri arī ir nākuši palīgā mums tajā grūtajā brīdī. Bez labām kaimiņattiecībām laukos mūsdienās neviens nespētu izdzīvot.”

Saimnieku centieni draudzēties ar kaimiņiem un Latvijā visnotaļ reti sastopamais uzvārds uzvedināja uz domu, ka Zahars un Aurora ir iebraucēji. Izrādās, Zahara dzimtene ir Moldāvija, bet Aurora nāk no Ukrainas. Starp citu, pie sava vārda Aurora tika, pateicoties tēvam, kuram ļoti patika šis vārds. Uz Latviju abi atbrauca peļņā vienā laikā — 1989. gadā. Indrā iepazinās, samīlējās, aizbrauca uz Moldāviju, kur apprecējās un nosvinēja kāzas. Tā kā jau bija piekrituši piedāvājumam palikt dzīvot un strādāt Indras pusē, tad abi atbrauca atpakaļ. Ierādītā mājiņa vairāk atgādināja pagaidu mitekli, pēc nepilniem pāris gadiem jaunie nopirka savu tagadējo mitekli no paveca saimnieka, kurš saslima un nolēma pārcelties uz Kaļiņingradu pie meitas. Laika gaitā, ģimenei pieaugot, paplašinājuši gan māju, gan uzbūvējuši jaunas saimniecības ēkas.

Starp citu, abi sarunbiedri paši nāk no kuplām ģimenēm. Zahara vecākiem bijusi viena meita un 7 dēli, no kuriem viens diemžēl nomiris. Visi, izņemot Zaharu, palikuši dzimtenē. Aurorai ir māsa un divi brāļi, no četriem bērniem trīs pārcēlušies uz Latviju. Dzimtenē pēdējoreiz viesojušies pirms gadiem sešiem, ar personīgo automašīnu bija aizbraukuši gan pie viena, gan pie otra vecākiem. Galvenais secinājums pēc atgriešanās mājās — darba tautai visur klājas smagi un ir sūri jāstrādā, lai izdzīvotu. Varbūt nedaudz labākā situācijā ir tie, kuri savlaicīgi aptvēra, kas par pārmaiņām sākušās, tiem ir kāds savs veikaliņš vai cits rūpals. Kuram ir iespēja, tie mūk projām uz citām valstīm, kļūstot par darbaspēku svešā zemē.

Vislabākais ir strādāt sev, kā to uzskata un dara šī ģimene. Sekmīgai saimniekošanai ir iegādāta gandrīz visa nepieciešamā tehnika, bet, startējot projektā, ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu uzbūvēta piena māja. Kad nepilsoņiem tika dota iespēja iegādāties zemi īpašumā, Zahars nopirka četrus hektārus, pārējo lopkopībā nepieciešamo platību — vairākus desmitus hektāru — viņš īrē pie saimniekiem.

Zahars: “Viens no tiem ir cienījamā vecumā, dzīvo Rīgā. Lietoju viņa zemi par paldies, neko neprasa pretī. Tā viņam ir mantotā zeme, cilvēkam ir ļoti svarīgi, lai zeme tiktu pienācīgi kopta. Reiz sazvanījos, domāju, varbūt viņš piekritīs man šo zemi pārdot. Ieminējos par to, atbilde bija noraidoša, jo ”tā taču ir tēva zeme!” Kādam šie vārdi ir tukša skaņa, bet ir cilvēki, kuriem tas ļoti svarīgi. Es viņus cienu un arī savu zemi nepārdošu.”

Interesants fakts: zināšanas lopkopībā un augkopībā saimnieki apguvuši pamatā pašmācības ceļā. Zahars pēc profesijas ir celtnieks, beidzis tehnikumu, Aurora kādreiz bijusi pārdevēja. Tiesa, Zahars vēlāk ir beidzis kursus lauksaimniecības jomā. Lai arī zemnieku dzīve nav salda, lai arī tajā tikpat kā nav brīva laika, bet par brīvdienām un izklaidēm vispār var aizmirst, Zahars un Aurora apgalvo, ka savu izvēli nenožēlo. Nav jau pavisam bez atpūtas, vasarā, kā likums, visi kopā dodas uz ezeru vai upi izpeldēties. Svētdienās vai svētku dienās atļaujas 2-3 stundas paslinkot, bet ne ilgāk, jo govīm taču nepateiksi: “Pagaidiet, mēs vēl kādu brīdi atpūtīsimies, tad izslauksim, pabarosim un kūti iztīrīsim!”

Tomēr Aurora un Zahars domā, ka meitenēm lauki nav īstā vieta, un abi vēlas, lai meitām nebūtu šeit jāpaliek strādāt. Tēva iesākto nākotnē varētu turpināt kāds no dēliem. Tomēr tik tālu nākotnē neviens nevar zināt, kā dzīve pagriežas. Tālab ģimene nesen izmantoja izdevību un nopirka vecu lauku māju ar saimniecības ēkām tiešas redzamības attālumā no pašreizējās dzīvesvietas. Varbūt noderēs.

Juris ROGA