Otras tādas nav

Cilvēks ar zināšanām mūzikas jomā, entuziaste un arī mūsējā, ja drīkst tā izteikties, jo Ieva Lazdāne ir dzimusi Daugavpils rajonā. Viņas dzimtās mājas atrodas Rožkalnu pagasta Dubencas ciemā. Latgaliskums viņai ir iedzimts. Tāpat arī vēlme Latgalē atjaunot sen aizmirstas tradīcijas, piemēram, kokles spēli. Šobrīd kokli spēlēt Aglonas bazilikas kora skolā māca ne tikai meitenēm, bet arī zēniem, jo kādreiz Latgalē ar to nodarbojās tieši vīrieši.

Kā atzīst pati I. Lazdāne, tad sākumā bijušas bailes par daudzko: vai bērni gribēs nākt un mācīties skoliņā (tā mīļi kora skolu sauc I. Lazdāne); vai vecāki būs ieinteresēti sūtīt savas atvases mācīties uz kora skolu.

Ieva Lazdāne ir absolvējusi Daugavpils mūzikas vidusskolu, tad Latvijas Valsts konservatoriju, kurā tajā laikā iestāties bez rekomendācijas bija neiespējami, it īpaši lauku bērnam. Absolvējot Daugavpils mūzikas vidusskolu, viņa bija saņēmusi arī rekomendāciju studēšanai konservatorijā. “Sajūtu, kā tas ir — diriģēt ”rokās turēt kori”, pirmo reizi izjutu, mācoties trešajā kursā, eksāmena laikā.”

Trīs gadus nostrādāja Daugavpils mūzikas vidusskolā par skolotāju, 22 gadus — Pļaviņu mūzikas skolā. Tajā laikā, bet tikai par diviem gadiem mazāk, strādāja arī par Pļaviņu kultūras nama jauktā kora diriģenti. Divus gadus bija Pļaviņu Romas katoļu baznīcas jauniešu kora diriģente. Viņas vadītie kori gan brauca uz Dziesmu svētkiem, gan ieguva godalgotas vietas un atzinības. Arī Aglonas bazilikas kora skolas kolektīvs ir ieguvis neskaitāmus I pakāpes diplo-mus un atzinības, kas ir izkārtas skolas gaitenī. Koris katru otro gadu piedalās starptautiskajā bērnu un jauniešu koru Federācijas PUERI CANTORES kongresā — festivālā. Panākumi gūti jau trijos starptautiskos konkursos. (Aglonas bazilikas kora skolas koris atzīts par laureātu.) Iegūtas arī naudas balvas. Kā atzīst skolas direktore, tad vienīgais ārzemju brauciens, kas ļāva nopelnīt nedaudz naudas Latvijas dižķibeles laikos, kad budžeti tiek nežēlīgi griezti, bija uz Vāciju — par saziedoto naudu varēja nomaksāt trūkstošo summiņu par autobusu. Jāatzīmē, ka AB Kora skolas koris ir vienīgais, kurš nes Aglonas vārdu plašajā pasaulē.
Aglonas bazilikas kora skolai ir pavisam nesena vēsture. Skola dibināta 1992. gada rudenī. Dibinātāji ir divi: Aglonas bazilika un Preiļu rajona padome, bet 2009. gadā skolu pārņēma Aglonas novads. Tā ir mūzikas skola, kur audzēkņi apgūst profesionālās ievirzes izglītības programmu: vokālā mūzika — kora klase.

“Kad es šeit ierados 1992. gadā, tad man pašai bija liels pārsteigums, ka pie bazilikas nepastāv koris. Atbraucu uz svētkiem Aglonā — viss skan, viss notiek, bet uz vietas bija tikai kādas četras vai piecas sieviņas, kas dziedāja dievkalpojumos. Tad es sāku domāt, ar ko sākt? Domāju, noteikti jāsāk ar bērniem. Zināju, ka bērni nāks dziedāt korī, ja būs interesanti, bet tikai ar interesi augstu līmeni nevar sasniegt, ir cītīgi jāstrādā. Skola uzliek lielāku atbildību. Sarunu rezultātā nonācām pie secinājuma, ka jāveido mūzikas skolas tipa skoliņa. Tad arī vecākiem ir lielāka at- bildības sajūta. Tad arī augstu māksliniecisko līmeni var uzturēt,” atceras Ieva Lazdāne.

Aglonas bazilikas kora skola atšķiras no citām mūzikas skolām ar to, ka šeit papildus modernajām dziesmām mācās dziedāt arī tradicionālās, psalmus, gregoriskos dziedājumus, dzied arī latgaliski. Aglonas bazilikas kora skolai ir vairākas funkcijas. Pamatfunkcija ir profesionālās ievirzes mūzikas pamatizglītības sniegšana. Bet ir arī tādas funkcijas kā Katoļu Baznīcas latgalisko dziedāšanas tradīciju saglabāšana, attīstīšana un pilnveidošana.

Skolā mācās bērni no tuvējās apkārtnes (no pašas Aglonas, no Priežmalas, no Grāveriem, no Rušonas pagasta).
Darbs kora skolā būtu neiedomājams arī bez atsaucīgiem kolēģiem — skolotājiem un sparīgiem audzēkņiem.

Bērnu neviltotā attieksme pret skolu izpaužas sadzīviskos atgadījumos. Dažus no tiem pastāstīja skolas direktore: “Laikā, kad notika skolas akreditācija (2007. gadā), tas bija janvārī, bija tāds ļoti auksts laiks. Mēs gatavojām koncertu, pārskatījām dokumentāciju un tad koridorā gadījās dzirdēt tādas frāzes, ko bērni teica: “Oi, vajag turēties, citādi skoliņu aizslēgs.”
Janvārī mūsu skolā ciemojās “priekšniecība” no Rīgas. Gaidot tos, mēs gudrojām, kā veidot audzēkņu koncertu, nolēmām ietvert tikai tās uzstāšanās, ar kurām mēs atšķiramies no citām skolām. Audzēkņi dziedāja psalmus, gregoriskos dziedājumus, latgaliešu tautas dziesmas, spēlēja ērģeles, uzstājās zēnu koklētāju ansamblis. Izrādījās, ka izvēle bija pareiza — ciemiņi atzīmēja, ka esam atraduši “savu seju”. Apgūstam to, kas tieši Aglonā vajadzīgs. Komisija bija apmierināta.

Kad koncerts beidzās, rādīju komisijai skolu. Kāds no komisijas izteicās, ka baltajā zālē bijis ļoti auksti. Bērni bija sapratuši, ka tas ir pārmetums, ka vispār telpās auksti, un tad teica: “Bet tā taču nav mūsu vaina, tā nav skolas vaina!” Tas nozīmē, ka bērniem tā skola tomēr ir dārga.”

Bērniem lielu prieku un pagodinājumu sagādā iespēja dziedāt baznīcā dievkalpojumos, kā arī spēlēt uz ērģelēm. I. Lazdāne zina stāstīt, ka, mācot mazos bērnus, priecē tas, ar kādu entuziasmu un atdevi viņi apgūst zināšanas. “Bija viens tāds gadījums. Kora skolā mācījās Sanita Mežiniece. Viņa ilgu laiku bija neliela auguma. Ciemiņi, atbraukuši uz Aglonu, dzird, ka baznīcā kāds spēlē ērģeles, bet nevar redzēt, kas spēlē. Sākumā, sēžot pie lielajām baznīcas ērģelēm, meitenei kājas pat nesniedzās līdz pedāļiem, tomēr tas viņu neatturēja no mācīšanās spēlēt ērģeles.” Ērģeļu spēli bērnu izpildījumā varēja klausīties Ātrās reaģēšanas punkta atklāšanā Aglonas bazilikas telpās.

Vēl viena būtiska skolas īpatnība ir tā, ka šeit centīgākie skolēni saņem stipendiju. Stipendija ir neliela, tomēr tā ir kā stimuls cītīgāk mācīties. Neierasti ir tas, ka stipendiju piešķir nevis organizācija, bet gan privātpersona — Inese Stūre. Aglonas novadniece un ģeogrāfijas zinātņu doktore, kas šobrīd strādā Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas fakultātē. Pirms kāda laika Aglonas bazilikas kora skolā mācījās viņas bērni, tādēļ Inese Stūre nolēma palīdzēt skolai šādā veidā.
Stipendijas piešķiršanas kritēriji arī ir samērā neierasti. Lai to saņemtu, ir jāgūst ne tikai labas atzīmes kora skolas mācību priekšmetos, bet tiek skatīts, cik cītīgi audzēknis ir mācījies, lai saņemtu savu atzīmi. Šāda skolas nostāja ir mazo skolu privilēģija. Aglonas bazilikas kora skolu var nosaukt par nelielu. Tajā mācās 49 skolēni, stundas vada 8 skolotāji, tajā skaitā arī skolas direktore. Mazajās skoliņās katra audzēkņa sekmībai skolotājs var sekot individuāli.

Runājot par skolu reformām, I. Lazdāne saka tā: “Skolu reformas ir pamatotas ar to, ka valstī ir krīze, ar to, ka ir mazāk naudas, bet pati reformu būtība tiek mainīta diezgan rupji, nekonsultējoties tieši ar skolu direktoriem, ar skolotājiem, kas strādā skolās. Tiek izjauktas mūzikas skolu iestrādes. Ārzemēs Latvijas mūzikas skolu izglītības līmeni līdz šim ir apskauduši.
Skolu reformām nav ne zinātniska pētījuma, ne pamatojuma. Noteikti mūzikas skolās nepieciešams reformēt mācību saturu, jo laiks tomēr rit uz priekšu un daudzas lietas mainās. Dažas sarežģītas lietas, ko māca mūzikas skolās, varētu atstāt mūzikas vidusskolu mācību programmai, lai nepārslogotu bērnus.

Daudzi uzskata, ka mūzikas skolās sagatavo muzikantus, profesionāļus, uzskata, ka tā vajadzētu būt. Manuprāt, viens no skolu reformu plusiem varētu būt tas, ka pēc jaunās reformas mūzikas skolai vajadzētu būt pieejamai katram bērnam, arī tiem, kam nav tik izteiktu dotību mūzikā. Ar bērnu ir jāstrādā.

Faktiski pirmajos Aglonas bazilikas kora skolas pastāvēšanas gados bijām tādi ļoti pareizi. Uzņēmām audzēkņus pamata sastāvā un uzņēmām arī kandidātus, kuri, teiksim, bija nedaudz vājāki. Sanāca tā, ka pirmajā uzņemšanas gadā kandidāte Gunta Putāne, kas pēc punktu skaita bija pati pēdējā sarakstā, pirms trim gadiem jau pabeidza Mūzikas akadēmiju Rīgā, tad arī maģistrantūru un tagad strādā Rīgā.

Zināšanas un prasmes, iestājoties mūzikas skolā, nav vērtējums. Visu nosaka tas, kā bērns strādā. Var būt tā, ka, stājoties skolā, bērns rūc, bet pēc gadiem, skaties, viņš jau skaisti dzied. Un tas nav vienīgais gadījums. Atceros viena meitene, kad iestājās kora skolā, rūca, spēja nodziedāt tikai vienu skaņu. Es toreiz vēl pati mācīju solfedžo un ansambli. Gada beigās man saskrēja asaras acīs, konstatējot, ka bērns taču dzied. Ja strādā, tad visu var izdarīt.

Daudzviet ir tā, ka uzņem visus bērnus. Es uzskatu, ka tas ir pareizi, jo laikam tomēr mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam apgūt mūziku. Pati mūzikas mācīšanās dod ļoti daudz arī bērna vispārējai attīstībai. To, kuri iestājas un nepabeidz mūzikas skolu, ir maz.” Aglonas bazilikas kora skolā papildus nodarbībām mūzikā tiek pasniegtas arī ticības mācības stundas.

Ilona STEPIŅA