Pussimts saniknotu vīru

Sitiens zem jostas vietas

Rītausmā šķita, ka diena būs silta un saulaina, tikai rožainas cerības uz ilgi gaidīto aktīvo copi neviens nesteidzās izteikt skaļi. Visa šī ziemas sezona sagādāja makšķerniekiem mocības vien. Katrs zina, ka zivīm nepatīk krasas temperatūras svārstības, bet tajā sestdienā dienvidu vējš visbeidzot atdzina siltas gaisa masas, un mēs sajutām īstu pavasara elpu. Barometra rādītājs, kas pāris dienas nekustējās no vietas, sāka slīdēt uz leju, plus nakts spīdekļa nelabvēlīgā fāze. Nosauktos negatīvos faktorus papildināja arī pirmais palu ūdens, kas no ezera virsmas ieplūda āliņģos. To te bija izcirsts simtiem, kas papildus mazināja zivju apetīti. Tāpēc arī nelīdzēja smalki izdomātas iebarošanas receptes, ēsma nonāca zivīm visai bagātajā ūdenstilpē, kur mīt gan brangi plauži, gan mārciņu smagi asari. Malu zvejnieki piepilsētas ezeram cenšas mest līkumu.

... Uz starta izgāja 56 vērtīgo balvu pretendenti, kuru skaitā bija arī divas daiļā dzimuma pārstāves. Kāds no pieredzējušiem copmaņiem izmeta pārsteidzīgu joku: “Lai pamācās pie īstiem meistariem!” Vēlot sekmes ledus desantam, galvenais tiesnesis Jānis Beitāns bija ļoti lakonisks: “Laika resurss — piecas stundas, tiks ieskaitīti tikai trīs trofeju eksemplāri. Iebarotus āliņģus — atzīmēt, makšķerēšanas taktiku — ievērot, līdakas — laist brīvībā!”

Par kādām līdakām varēja būt runa, kad visas iespējamās mormiškas (tajā skaitā zelta) spītīgi centās neievērot pat visuresošie ķīši. Un kad Žanara Aļžanova iezīmēja savas iebarotās vietas nevis ar standarta sarkaniem karodziņiem, bet gan ar ziedu zīmēm, stiprā dzimuma pārstāvji sāka ķiķināt, par ko arī tika bargi sodīti: krāslaviete pirmā padeva nosacīto signālu un pie tiesnešiem reģistrēja nelielu plaudi. Tā arī iesākās intriga, bet satracinātie vīri (gluži kā ievainoti zvēri) sāka šaudīties šurpu turpu pa ezeru. Vieni urba ezera dziļākajās vietās, kur pagājušajās sacensībās tika uzieti plauži, citi izvēlējās vietas pie pašām niedrēm cerībā izvilkt lielus ruduļus vai raudas. Iznākums viens un tas pats: vilšanās vien un veltīga rosīšanās. Gaidot veiksmīgu kadru, es cītīgi sekoju Skaistas copmaņu, iepriekšējo sacensību favorītu, prasmīgajiem manevriem. Vladimirs Grigorjevs un Pēteris Škutāns pielietoja īpašu taktiku. Visi viņu pūliņi izrādījās veltīgi: palaistas garām rīta copes dārgās stundas, bet nekā. Pieredzējušais copmanis Vladislavs Višņevskis, koordinējot savu jauno Andzeļu makšķernieku darbību, visperspektīvākajā āliņģī iemeta sauju lielisku tārpu. Acīmredzot nopratuši, kas par lietu, plauži nolēma atteikties no maltītes, lai pamielotos pievakarē. Bet mainīt starta situāciju pazemoto un aizskarto vīru labā tā arī neizdevās. Dabūt sitienu zem jostas vietas ir sāpīgi un nepatīkami. Turpretim es gavilēju: būs par ko uzrakstīt! Un, neaizmirstot par pašsaglabāšanās instinktu, slepus jūtu līdzi dāmai ar reto vārdu Žanara.

Kurš paglāba no izgāšanās

Uz ledus steidzami apspriedās arī Grāveru profesionāļi, kuri, bija laiks, brau-ca makšķerēt pat uz Norvēģiju. Konsīlijs nolēma pielietot galēju līdzekli: dopingu mērenā devā. Ko neizdarīsi kopējās lietas labad, bet saprotošie kaimiņi neizdeva tiesnešiem olimpisko principu pārkāpējus: simtkārt svarīgāk ir glābt stiprā dzimuma iedragāto prestižu. Pa to laiku Žanara turpināja starot, vīri — psihot, bet dažs labs nemanot nozuda. Aiziedams krūmos tiešā un pārnestā nozīmē. Ap dienas vidu neliels mākonītis aizsedza marta saulīti un radās cerība: tagad gan būs plauži! Bet te tev nu bija: no āliņģiem vīri joprojām vilka sīkas raudiņas un asarīšus pirksta lielumā. Es piekto reizi apmetu loku pa ezeru, bet vajadzīgā sižeta aizvien nebija. Tieši plkst. 12.00 “atdzīvojās” mans mobilais telefons, zvanīja Andzeļu copmaņi: ir sen-sācija! Kad es atsteidzos uz stāvo krastu, vīri jau vilka dziesmiņu. Tajā viņi izsmēja zvejniekus, kuri, ķerot zivi, izvilka vēzi. Tiešām, visjaunākais sacensību dalībnieks, Vadims Kaulišs, ieguva vēzi. Tieši tajā pašā vietā, kur ir daudz siekstu un kur pirms diviem gadiem ar tādu pašu neparastu trofeju mēs apsveicām Viktoru Zavišu. Vēži ezerā ir tīra ūdens rādītājs, bet es lieliski atceros, kā pirms ceturtdaļgadsimta dabas draugi uzsāka cīņu pret piepilsētas atpūtas zonas piesārņošanu. Tātad mūsu pūliņi nav bijuši veltīgi. Sarūgtināja viens: noķertais vēzis nepaglāba pussimta vīru no neveiksmes. Daudzi atcerējās, ka pagājušajās sacensībās cīņas iznākumu izšķīra pēdējā stunda.

Tā notika arī šoreiz: līdz šim netitulētais copmanis Deniss Ļebedoks vīriem par prieku izvilka no āliņģa asari un nelielu plaudi. Te noskuma Žanara: zelts nu ir zaudēts. Līdera vieta viņai nav nejauša: krāslaviete kā savus piecus pirkstus pazīst Zirgezeru, kur pastāvīgi makšķerē gan ziemā, gan vasarā.

Ziņas par revanšu zibens ātrumā aplidoja ezeru, un, kad nogurušie vīri zosu gājienā devās uz finiša vietu, daudzu sejās vairs nebija ne miņas no nesenās nolemtības.

Svēršanas laikā drūzmas nebija, vairākums sacensības partneru deva priekšroku skatītāju lomai. Un neviens nerādīja pazīstamo žestu, plātot rokas, lūk, kāda zivs notrūka! Starp citu, sacensību laikā daudzi copmaņi sazvanījās ar draugiem, kuri todien devās uz citiem ezeriem, visur stāvoklis bija līdzīgs — sliktāk vairs nevar būt. Tāpēc jo vērtīgāki bija otrā festivāla rezultāti. Tajā neaizmirstamajā dienā zivis “apveda ap stūri” makšķerniekus! Tagad, godājamo lasītāj, jūs pasmaidīsiet, taču tik liela copmaņu pulka kopējo lomu vienā piegājienā varētu notiesāt piecu cilvēku ģimene. Tomēr uzvarētāju vārdi nosaukti. Par dienas varoni kļuva krāslavietis Deniss Ļebedoks, kurš uzrādīja tiesnešiem trīs zivis, kas kopā svēra 450 gramu. Viņš arī kļuva par izcilās trofejas ieguvēju: noķertais asaris svēra 314 gramu. No rīta noķertais plaudis palīdzēja Žanarai Aļžanovai izcīnīt otro vietu (kopējais svars — 312 gramu). Nesenie konkurenti aplaudēja Oļģertam Trilim par iegūto trešo vietu. Viņa lomā bija trīs palielas raudas. Dāsnā žūrija, protams, atzīmēja junioru Vadimu Kraulišu no Andzeļiem par noķerto vēzi, bet Kalniešu copmanis Andrejs Ļahovskis saņēma papildu balvu — par neatlaidību. Dienā, kad copes nebija nemaz, viņš iemanījās noķert tik daudz sīkzivju, ka līdz kilogramam pietrūka tikai apmēram 50 gramu.

Makšķernieku sacensības — tie vienmēr ir aktīvās atpūtas cienītāju svētki un vienmēr pārsteigumi. Organizētāji piedāvāja konkursu — par āliņģu visātrāko urbšanu, un balvas, gluži kā uz pasūtījumu, tika sadalītas ģeogrāfiskā ziņā taisnīgi. Ārpus konkurences bija krāslavietis Viktors Zaviša, Sergejs Gromovs aizveda balvu uz Robežniekiem, bet seniors Boļeslavs Bižāns — uz Grāveriem. Bija vēl loterija un galvenais — domubiedru patīkama kontaktēšanās makšķernieku izklaides krastā.

Pirms daudziem gadiem vasaras sacensību uz Daugavas rīkošanas tradīcijas iedibinātāji bijām divi: es un tiesnesis Jānis Beitāns. Krīzes deviņdesmitajos gados mums izdevās sameklēt sponsorus gan Rīgā, gan arī Krāslavā, bet mūsu sacensības apmeklēja pat Latvijas mēroga makšķerēšanas mākslas zvaigznes. Ziemas sacensību tradīciju uzsāka uzņēmējs Ruslans Homutiņins. Un, kā redzam, otrā krīze netraucēja turpināt to. Visi grūtā un jautrā ledus festivāla dalībnieki saka ļoti lielu paldies sponsoriem: firmām “Rete”, “Silans”, “RH-Būve”, Krāslavas novada domei. Balvas bija tīri pieklājīgas: mo-derna makšķernieka kaste, ledus telts, slavenās firmas “Norfin” amunīcija...

Divtik patīkami, ka notiek loģiska sacensību organizētāju maiņa. Lielā mērā te palīdzēja jaunā mājas lapa cope.latgalei.com. Ar prieku un cerībām mēs nododam festivālu pie ūdeņiem rīkošanas stafeti jaunajiem makšķerniekiem Normundam Ludzišam, Dmitrijam Balulim, Andrejam Abrosimovam un Arnoldam Skerškānam, kuri sagatavoja un spīdoši organizēja individuālās sacensības uz Zirgezera. Laikraksts “Ezerzeme” kā vienmēr nodrošina informa-tīvo atbalstu — kā dāvanu saviem lasītājiem, kuru pulkā ir daudz makšķernieku un spiningotāju.

Beigās priecīga ziņa. No ticamiem avotiem es dabūju zināt, ka vasarā notiks makšķernieku sacensības uz Daugavas pilsētas robežās. Tā vēl nav bijis! Krīze trako galvaspilsētā, politiķu galvās, bet tauta dzīvo atbilstoši veselā saprāta noteikumiem.

Aleksejs GONČAROVS