Dzīvē visatbildīgākajā amatā

Jadviga ļoti labi runā latviski, tālab svešinieks pat iedomāties nevar, ka viņa ir baltkrieviete. Latvijā nokļuva 70. gadu sākumā, jo iestājās Bebrenes veterinārajā tehnikumā, kur apguva veterinārārstes profesiju. 1976. gadā viņu norīkoja strādāt uz sovhozu “Šķaune”. Jadviga atzīstas, ka profesijā bija vīlusies, veterinārārstes darbs negāja pie sirds, tāpēc ļoti nopriecājās, kad 1983. gadā viņai piedāvāja sekretāres darbu pagastā. Laika gaitā viņa iejutās jaunajā amatā, apguva visu nepieciešamo un pat vairāk. Interesants fakts: Jadviga darba mūžā spējusi lieliski sastrādāties ar pieciem priekšsēdētājiem: Boļeslavu Dubru, Vinidiktu Bondaru, Mihailu Tomilinu, Valentīnu Šuplinsku un Konstantīnu Andžānu.

2009. gada jūlijā Jadvigu pašu iecēla līdz šim viņas dzīvē visatbildīgākajā amatā, kas viņas darba mūžā ir tikai trešā darba vieta. Sarunbiedre apgalvo, ka šis darbs ir krietni grūtāks un sarežģītāks par sekretāres darbu. Pirmkārt, tāpēc ka šajā amatā ir liela atbildība par cilvēkiem, kuri šeit dzīvo un strādā, par iestādēm, komunālo saimniecību un visu citu. Otrkārt, varbūt vēl tas pat jāliek pirmajā vietā, aiz muguras tagad vairs neviena nav, un Jadviga vairs nejūt to drošo sienu sev aizmugurē, kāda viņai bija sekretāres darbā.

Jadviga: “Šis darbs gan ļoti pazīstams, jo, būdama sekretāre, tajā visā biju dziļi iekšā. Ja pavisam atklāti un godīgi, tagad es stipri vairāk padomātu, vai pieņemt tādu piedāvājumu, kādam vasarā piekritu. Man ir ļoti grūti strādāt, jo sarunās ar iedzīvotājiem nespēju būt strikta, viņu sāpi uztveru kā savu. Laukos galvenā problēma ir tā, ka cilvēkiem nav darba, bet manas iespējas palīdzēt ir niecīgas vai pat to nav vispār. Es ļoti pārdzīvoju tādus brīžus, kad neko nespēju cilvēkam palīdzēt.”
Atliek vien paskatīties Jadvigai acīs, un momentāni saproti, ka viņa ir izteikti labsirdīgs cilvēks, tādiem patiesi ļoti grūti strādāt vadošā darbā. Izrādās, sarunbiedre bija pat apsvērusi domu atteikties no amata, bet kolēģi viņu iedrošināja un palīdzēja pārvarēt vājuma brīžus. Viena no Jadvigas pozitīvajām īpašībām ir arī tā, ka viņa cilvēkiem neliekuļo un nesola neizpildāmas lietas, bet runā atklātu valodu. Lai cik tas dažreiz ir sāpīgi, tomēr cilvēks vismaz skaidri zina, ar ko viņš var vai nevar rēķināties, un spēj saplānot savu tālāko rīcību.

Jadvigai ir neliela ģimene: vīrs Jāzeps un dēls Igors, kurš pabeidza Latvijas Policijas akadēmiju Rīgā un strādā galvaspilsētā profesijā. Dēlam jau ir sava ģimene, ir Jadvigai mazmeita, par ko priecāties. Dzīvesbiedrs savulaik strādāja par šoferi Šķaunē, tagad — bezdarbnieks. Dzīvesbiedri tur nelielu piemājas saimniecību, ir viena gotiņa. Dzīvo pašu privatizētājā Līvānu mājiņā, kuru 1993. gadā iedalīja sovhozs. Jadviga nav rokdarbniece, viņas hobijs ir puķu audzēšana. Sevišķi patīk dālijas. Jadvigas radiniece savulaik strādājusi Salaspils botāniskajā dārzā, viņa izaudzējusi savas šķirnes un padalās ar stādiem, Jadviga padalās tālāk. Tradicionālais Miķeļdienas gadatirgus Šķau-nē nekad neiztiek bez Jadvigas dārzā audzētājām puķēm.

Juris ROGA