Aivars Brics: “Cik labi, ka neesmu viens!”

...Pēc Šķaunes pamatskolas Aivars uzsāka mācības Dagdas arodvidusskolā, lai iegūtu vidējo izglītību un montāžas darbu atslēdznieka profesiju, bet pēc pirmā mācību gada viņa dzīvē notika būtisks pavērsiens. Puisis vasarā guva nopietnu traumu meža darbos, kas viņu iesēdināja ratiņkrēslā un atstāja bez vidusskolas izglītības. Izglītības iestādes administrācija un pedagogi izrādīja lielu pretimnākšanu Aivaram, palīdzot viņam eksterni apgūt profesiju un iegūt vismaz kādu izglītības dokumentu.

”Tas notika 2005. gadā aptuveni nedēļu pirms 1. septembra,” atceras Aivars. “Paziņa aicināja mani sev palīgos pastrādāt mežā. Es neatteicu, jo ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta — arī agrāk esmu strādājis mežā. Viņš ar motorzāģi laida kokus, es aizvācu zarus. Viens otru netraucējām, strādājot centos uzmanīt, kas notiek tur, kur tiek zāģēts koks. Varbūt arī tālab nepamanīju citas briesmas. Biju pieliecies pēc zariem, kad lielais bērzs atsitās pret zemi, izraisīja vibrāciju un tās dēļ man virsū uzkrita pavisam cits nokaltis koks, kas bija iekāries zaros un kuru nepamanīju, jo visa uzmanība bija vērsta uz bērzu. Paliku nekustīgi guļam ar lauztu mugurkaulu. Jau mežā sapratu, ka ir pavisam slikti, jo kājas nejutu. Partneris pamanīja ne uzreiz, viņš pagriezās, kad atkabinājās mērlente un ieraudzīja mani guļam. Pieskrēja, saprata, ka viens koku nepacels, skrēja pēc palīgiem — attālāk mežā strādāja citi zāģētāji. Kopīgiem spēkiem nocēla koku, izsauca ātros, kuri aizveda uz Krāslavas slimnīcu. Ārsti savu darbu izdarīja, nelielu cerību deva, bet tagad viss atkarīgs no paša. Vajag cīnīties, pielikt lielas pūles, lai pieceltos kājās. Augustā būs pieci gadi, man šķiet, ka pamazām kļūst labāk.

Esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri grūtā brīdī atbalstīja mani, kā vien spēja. Mani apciemoja kursabiedri, neļāva krist izmisumā. Tagad viņi pabeiguši skolu, izklīduši kur kurais. Lielu pretimnākšanu izrādīja arodvidusskola, lai es saņemtu dokumentu par profesijas apguvi. Mājinieki palīdzēja adaptēties jaunai dzīvei. Mamma Ņina, vecmamma Tatjana, brālis Dmitrijs un es dzīvoju Šķaunē daudzstāvu mājas pirmajā stāvā. Pavisam netālu ar savu ģimeni dzīvo māsa Oksana, kā arī māsīca Larisa. Visi centās atvieglot man ciešanas, kā vien spēja. Māsas vīrs Aleksandrs ierīkoja man trenažieri. Pagasta pašvaldība parūpējās ierīkot nobrauktuvi, lai vismaz vasarā es saviem spēkiem ratiņkrēslā varētu izkļūt no mājas. Līdz tam praktiski visu laiku uzturējos četrās sienās, iespējas komunicēt ar pasauli bija ļoti minimālas. Šķaunes pagasta pašvaldība nekad nav atteikusi transportu, kad man tas bija nepieciešams. Liels paldies par atbalstu visiem maniem radiem un tuviniekiem, Šķaunes pagasts sociālajai darbiniecei Antoņinai Adilevičai, Latvijas Sarkanā Krusta Šķaunes pirmorganizācijas koordinatorei Sandrai Drozdovai, Landskoronas baznīcas draudzes priesterim Aivaram Kursītim, Dagdas novada sociālajai darbiniecei Elitai Trūlei, Dagdas novada priekšsēdētājam Viktoram Stikutam, veselības un sociālo pakalpojumu centra “Dagda” vadītājam Andrim Badūnam, brālības “Nema” dalībniekiem un citiem atbalstītājiem. Īpašs paldies par atbalstu manas māmiņas bēru organizēšanā SIA “Šķaunes bekons” un personīgi Leontīnei Muižniecei. Uz sava piemēra pārliecinājos, ka apkārtējie cilvēki ir atsaucīgi, tāpēc ļoti vēlos izmantot šo iespēju, lai pateiktos viņiem ar avīzes starpniecību.”

Pats bēdīgākais stāsts priekšā — laika gaitā Aivars dzīvoklī Šķaunē palicis viens. Viņa vecmāmiņa nomira, lai uzturētu sevi un palīdzētu mājiniekiem, pirms trim gadiem aizbrauca uz ārzemēm brālis, bet šī gada 24. februārī nomira Aivara mamma. Aivars nonāca neapskaužamā situācijā, taču arī tagad viņam līdzās ir cilvēki, kuri pasniedz palīdzīgu roku.

Par Dagdas invalīdu brālību “Nema” Aivaram pastāstīja šķauniete Ināra Kraina, kura jau gadu darbojas šajā organizācijā. Tad jaunietis nodomāja, ka nebūtu slikti pašam apmeklēt brālību, lai savām acīm novērtētu, kas un kā. Viņam bija patīkams atklājums, ka biedrība visādi palīdz invalīdiem, ka šeit var lietderīgi nodarbināt sevi, ka tiek rīkoti dažādi pasākumi, notiek interesanti kursi, ka šeit viņam paveras jaunas iespējas.

Brālības vadītāja Mārīte Zariņa tikās ar veselības un sociālo pakalpojumu centra “Dagda” vadītāju Andri Badūnu, kurš palīdzēja iekārtot Aivaru vispirms Dienas stacionārā, pēc tam rehabilitācijas nodaļā. Ir sniegta arī cita, medicīniska rakstura palīdzība. Pašvaldības vadība apsolījusi transportu, lai Aivars var nokļūt uz atvēro durvju dienu Jūrmalas profesionālajā vidusskolā, kura cilvēkiem ar invaliditāti piedāvā mācības vai studijas par valsts budžeta līdzekļiem. Šai sakarā Aivaram ir lieli plāni — viņš vēlas iegūt savam pašreizējam stāvoklim piemērotāku profesiju un vidējo izglītību.

Aivars: “Mans ir ļoti svarīgi iegūt tieši vidējo izglītību, paralēli gribu apgūt datortehniķa arodu.”

Mārīte: “Aivars mums ir stājies Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē kā bezdarbnieks un ir gatavs apmeklēt attiecīgus kursus, ja būs tāds piedāvājums. Jo tā ir iespēja iekārtoties subsidētā darba vietā. Eiropa labvēlīgi un pozitīvi noskaņota pret invalīdiem, palīdz risināt viņu problēmas. Kustību traucējumi nav šķērslis, lai varētu strādāt. Mūsu organizācijai ir iekrāta zināma pieredze, sadarbībā ar nodarbinātības dienestu esam palīdzējuši vairākiem invalīdiem iekārtoties subsidētās darba vietās. Varbūt arī Aivaram paveiksies.”

Aivaram tikpat kā nav vaļasprieku. Viena aizraušanās gan ir. Skolas laikā patika apstrādāt koku, bet arodvidusskolā pievērsās metālam. Pēc traumas šīs nodarbes viņam kļuva par smagu. Bet Aivars atrada ar ko aizpildīt brīvo laiku — viņš līzingā iegādājās portatīvo datoru, kas lieti noder, lai sazinātos ar brāli Anglijā. Protams, lielā nelaime pamatīgi izmainīja viņa dzīves plānus. Jaunietis nekad nebija domājis, ka kaut kas tāds var notikt tieši ar viņu. Aivars aicina līdzcilvēkus būt uzmanīgiem, augstu vērtēt dzīves dotās iespējas un saudzēt veselību.

Aivars: “Kad mums viss ir labi, mēs pārāk daudz ko nepamanām un pienācīgi nenovērtējam...”

Mārīte: “Aivars pēc sevis visu cenšas sakārtot, pirms iebrauc telpās, cenšas notīrīt sniegu no ratiņiem, pārdzīvo, ja neizdodas. Sacīju, lai lieki neuztraucas, bet viņš atbildēja: “Es citādi nevaru, jo cienu citu cilvēku darbu!” Man šie vārdi lika aizdomāties par daudzām lietām.”

Juris ROGA