Pats lielākais noslēpums — mīlestība!

Valentīna kopā ar dzīvesbiedru Stepanu izaudzinājuši četrus bērnus, trim jau ir savas ģimenes. Vecākais dēls Andrejs ir zemnieks Andrupenes pagastā. Aleksejs dzīvo pie vecākiem, piedalās biedrības “Nema” aktivitātēs. Jeļena dzīvo Asūnes pagastā, šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Jaunākā no bērniem — Olga — jau piecus gadus dzīvo Īrijā, kur pirms trim gadiem izveidojusi ģimeni. Sākotnēji Valentīnas ģimene daudzus gadus dzīvojusi Daugavpilī, lielāko darba mūža daļu viņa pati strādājusi Rīgas apģērbu fabrikā kā šuvēja. Savukārt dzīvesbiedrs bijis inženiertehniskais darbinieks Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā. Gāja laiks, pilsētā lielajai ģimenei kļuva sarežģīti izdzīvot, tālab vecāki, nolēmuši, ka vajag piemājas saimniecību, pārcēlās uz lauku māju Priežmales pusē. Sākums šķita cerīgs, bet tad arī laukos situācija pasliktinājās, un Valentīna ar Stepanu saprata, ka lopi viņus neglābs, jo nepieciešami regulāri ienākumi, tāpēc 2000. gadā Ģimene pārcēlās uz Dagdu.

Valentīna: “Mums bija nedaudz meža, tālab varējām nopirkt pilsētā dzīvokli ar krāsns apkuri. Dagdā dzīvoja mana tante — mammas māsa, pie kuras agrāk bieži braucu ciemos. Man ļoti patika šī tīrā, klusā un mierīgā mazpilsēta. Iekārtojos darbā šūšanas firmā “Irēna”, diemžēl ar laiku radās veselības problēmas, šuvējas darbu vairs strādāt nevarēju un nācās aiziet. Tagad esmu bezdarbniece. Ja valdība tuvākajā laikā neveiks izmaiņas likumdošanā, man ir cerība vasarā aiziet pensijā.”
Kļuvusi par bezdarbnieci, Valentīna aktīvi apmeklēja visus iespējamos kursus: angļu valodas, sociālo darbinieku, datorkursus. Atsvaidzinātās skolas gadu angļu valodas zināšanas viņai lieti noder, sazinoties ar znotu un mazdēlu Īrijā, kuri runā angliski. Arī znots mēģina iemācīties krievu valodu, tālab abiem nav problēmu saprast vienam otru. Datorkursi pagaidām noderējuši vien tam, lai prastu apieties ar mājas datoru. Savukārt sociālo darbinieku kursu laikā izieta prakse pusotru mēnesi invalīdu bied-rībā “Nema”, kur Valentīnai tagad radās iespēja pastrādāt un paveikt ļoti noderīgu darbu. Interesanti, kā tapa lelles? Vai šajā darbā ir kādi noslēpumi?

Valentīna: “Pats lielākais noslēpums ir mīlestība, kas ielikta šajā darbā, lellēs. Nekādu citu noslēpumu te nav. Internetā atradu lekālus, kurus pārnesu uz papīra. Lelles sašūtas, izmantojot humānā sūtījumā bijušo un cilvēku nepieprasīto apģērbu. Tām ir sintepona pildījums — šī materiāla atgriezumus ziedoja mana bijusī darba vieta firma “Irēna”. Gatavās lelles tika apģērbtas lietotajās bērnu drēbītēs. Pašuvu piecas lielākas un trīs mazākas lelles, kuras nokomplektēju ar trīs lupatu zaķīšiem. Leļļu acīm un degunam izmantoju parastās pogas, muti un uzacis bija jāizšuj ar diegiem. Vajadzēja nedaudz šuvējas iemaņu, nedaudz fantāzijas, un lelles gatavas. Labprāt pastrādātu vēl, diemžēl tādas iespējas vairs nav.”

Dagdas invalīdu biedrības “Nema” vadītāja Mārīte Zariņa pastāstīja, ka labprāt gribētu turpināt sadarbību ar Valentīnu, jo lelles vajadzīgas vēl. Diemžēl tas nav iespējams, jo stipendiātu programmā viņa iesaistījās tā cilvēka vietā, kurš devās pensijā — tāpēc šis laiks bija tik īss.

Mārīte: “Avīzes lasītāji noteikti atceras, ka pērn 1. jūnijā “Nema” organizēja bērniem invalīdiem svētkus. Šogad sākām savlaicīgi gatavoties. Šīs lelles svētkiem izgatavotas nevis pārdošanai vai dāvināšanai, bet gan svētku gājienam pa pilsētu, kurā tās dosies kopā ar bērniem invalīdiem, kuru novadā ir 25. Esam ļoti pateicīgi Valentīnai, kas palīdzēja realizēt ideju par lupatu lellēm. Līdz vasarai “Nema” biedri katram bērnam izgatavos arī nelielu dāvanu — saldo saulīti.”

Juris ROGA