Redzamas reālas aprises

Divas jau ir atvestas, šobrīd rit uzstādīšanas darbi. Vienas stelles atvestas no Rēzeknes pensionāru dienas centra, tās aušanas entuziastiem Svariņos dāvina audēja Valentīna Timošenko, stelles piederējušas viņas mammai Sofijai Nesterovai. Otras stelles atvestas no Šķaunes, tās cēlam mērķim ziedojusi pensionāre Vera Vasiļevska, bijusī darbmācības skolotāja. Meistara Antona Židena 1938. gadā darinātās stelles piederējušas Veras mammai, audējai Annai Židenei, kura dzimusi 1906. gadā, dzīvojusi Ludzas pusē. Līdz ar stellēm pensionāres atmiņai uzdāvināti arī nelieli rokdarbi: Valentīna — grīdceliņu, Vera — makramē. Pensionāres nav slēpušas prieku par to, ka stelles arī turpmāk kalpos cilvēkiem.

Trešās stelles tiks atgādātas vēlāk no pašu pagasta Lociem, turp tagad nevar piebraukt. Viss liecina, ka apgūt aušanas prasmes Svariņos gatavojas nopietni. Namdaris Aivars Šļahota, kurš uzstāda dāvinātās stelles, atzīst, ka abas ir kritiskā stāvoklī, vairākas detaļas jāizgatavo no jauna, vietām stelles “apstrādājuši” ķirmji. Remontējot un atjaunojot nākas padomāt, kāpēc steļļu meistars tai vai citai detaļai ir izmantojis konkrētu koku, kāpēc asis nav vienādā augstumā, kāpēc dažas detaļas novietotas tādā un ne citā attālumā viena no otras. Neapšaubāmi, katram šim sīkumam ir sava nozīme, ļaudis desmitiem gadu domājuši un uzlabojuši steļļu konstrukciju.

Pareizi salikt stelles problēmu nav, jo jau tajā laikā meistari tālredzīgi iezīmēja savienojamās detaļas tā, lai nesajauktu. Diemžēl paši savienojumi laika gaitā ir pamatīgi izdiluši, ķīļi vairs nespēj pildīt savu funkciju, bet stelles detaļām jāturas kopā stingri. Mazākajām no bērza izgatavotajām stellēm oriģinālā zobrata vietā izmantota zāģa ripa, kas arī nav labi. Pašas stelles izskatās ļoti vienkāršas, bez kādiem izskaistinājumiem. Bērzs pret nodilšanu ir gana izturīgs koks, tā ka stellēm varēja paģērēt ilgu mūžu.

Egles stelles izskatās bagātākas, meistars tajā iestrādājis ne tikai gropītes skaistumam, bet iegriezis savus iniciāļus un izgatavošanas gadu. Pēc tā var secināt, ka stelles piederējušas turīgākai ģimenei, varbūt pat viņiem bija savs mežs īpašumā.
Interesanti papētīt steļļu sitalas, kuras sastāv no simtiem koka plāksnīšu. Katra bija precīzi jāizgatavo, jāieliek savā vietā. Pēdējā laikā parādījās metāla plāksnītes, taču audējas par tām nav sajūsmā, jo strādāt ar tām grūtāk.

Aušanas tradīciju atdzimšanas iniciatore Svariņos Erna Šļahota jau pabijusi Indrā un tikusies ar turienes audējām, mācījusies viņu pieredzi. Protams, būs jātiekas un jāmācās vēl un vēl. Aušanas literatūra ir retums, taču svariņiešiem paveicies. Pērnruden, kad par aušanu Svariņos tikai vēl sāka runāt, pensionāre Romualda Indrāne atnesa uz tautas namu ļoti vērtīgu 1931. gadā Rīgā izdotu grāmatu “Aušana”, kuras autore ir Anna Antens, Latvju sieviešu nacionālās līgas aušanas skolas skolotāja.
Tās priekšvārdā viņa raksta:

”Dziedāt māku,
Dancot māku,
Audakl’ austi
Vien nemāku.

(Latv. tautas dziesma)

Tā un arī citādi senatnē apdziedāja tautu meitas, kas neprata aust, jo to uzskatīja par lielu netikumu. Cik labi latvietes pratušas aust, par to liecina vēsturiskie, ornamentiem bagātie un tehniski labi izstrādātie audumi valsts muzejā un privātajos krājumos. Aušanas mākslu latvietes mācījās viena no otras, un audumu veidi izplatījās no sētas sētā...”

Juris ROGA