Šalles, šalles, šallītes...

Izstādes atklāšanā piedalījās pārdesmit bibliotēkas lietotāji, galvenokārt skolēni, kuri pēcpusdienā izmanto iespēju bez maksas sērfot internetā. Taču šoreiz audzēkņu pulks drūzmējās apkārt rokdarbniecei, klausījās, skatījās un drosmīgākās jaunietes pielaikoja siltās šalles, kāda nu kurai patika, kā arī labprāt pozēja fotogrāfam. 7. klases skolniece Ludmila Kuzņecova pati ada vestes, tamborē salvetes, viņai drīzumā būs pirmā personālā izstāde. Jaunieti pārsteidza vairākas tamborētas šalles. 11. klases skolniecei Aijai Vaišļai iepatikās adītās šalles. Viņai pašai ļoti patīk tamborēt, tapušas gan šalles, gan cepures. Arī vairāki puiši ar interesi vēroja izstādi. Kāds varbūt noskatīja dāvanu savai meitenei, bet varbūt kāds arī gribētu iemācīties adīt un tamborēt tikpat veikli, kā to dara pensionāre, kura atcerējās, ka Dagdas slimnīcā savulaik strādāja kāds vīrietis, kurš bija lielisks adītājs.

Jautāsiet, kura šalle izstādē ir visskaistākā? Uz šo jautājumu atbildes nav, jo kā tai parunā: vienam patīk māte, otram — meita, trešam — kleita...

S. Belkovska ada un tamborē ar neaprakstāmu vieglumu, it kā darījusi to visu savu mūžu. Patiesībā, tā tas arī ir — pensionāre savulaik strādājusi Ezernieku vidusskolā par rokdarbu skolotāju, kā arī daudzus gadus strādājusi “Daiļradē”. Dzimtajos Ezerniekos vienkārši neatrastu tik lielu zāli, lai tautai parādītu rokdarbnieces visa mūža veikumu. Neliels piemērs: pēc dokumentiem S. Belkovska ir nodevusi “Daiļradē” 736 trīsstūrainos lakatus, kurus pircēji ir aizveduši uz dažādām plašās pasaules valstīm. Vismaz desmit šādi lakati ir viņai mājās, bet cik to noadīts un izplatīts starp radiem, draugiem, paziņām vai citiem interesentiem, rokdarbniece vairs neatceras.

Izstādes kolekcijā ir gan tamborētas, gan adītas šalles. Tās tapušas dažādos laika posmos, vissenākā ir linu šalle komplektā ar šallīti un cepuri. Šis ļoti smalkais tamborējums tapis pirms gadiem četriem vai pieciem, šodien pensionāre nekam tamlīdzīgam klāt neķeras, jo nav vairs agrāko gadu roku jūtības un redzes. Šis linu komplekts tapis vairākus mēnešus. Starp citu, mājās rokdarbniece glabā sev tamborētu linu džemperi, kuru kāda angliete tik ļoti gribēja iegādāties, ka burtiski staigāja pakaļ un solīja maksāt jebkuru summu, bet Stanislava bija kategoriska un atteicās pārdot.

Pārējās izstādē apskatāmās šalles rokdarbniece darina ātri: vidēji vienu šalli nedēļā, sarežģītākās top 10-12 dienās. Protams, tas nav tīrais laiks, bet ņemot vērā atpūtas brīžus un mājas soli.

S. Belkovska: “Patērētais laiks pamatā atkarīgs no šalles garuma un platuma, garastāvoklis adīšanai vai tam-borēšanai man ir vienmēr.”

Savām šallēm kom-plektā rokdarbniece noada arī pa kādai cepurei, bagātinot tās ar kādu interesantu detaļu: “Šī šņorīte cepurei ir mezglota, skolas laikā es ļoti aizrāvos ar mezglošanu.”

Liels pārsteigums bija uzzināt, ka daudzu šaļļu tapšanā izmantotas dakšiņas. Sirsnīgi smiekli atskanēja uz jautājumu: “Vai tās, ar kurām ēd pusdienas?” Izrādās, rokdarbnieces dakšiņa ir saliekta stieple burta “U” formā. Pirmo šādu viņa nopirkusi laikā, kad pirmo gadu strādāja Bērziņu pagastā un nezināja, kam lai pielieto. Tagadējās dakšiņas ir krietni labākas kvalitātes, kuras pasūtījusi izgatavot krustdēlam Daugavpilī, viņš sataisīja vairāku izmēru. Pārsteigums bija arī uzzināt, ka rokdarbniece ieradās uz pasākumu šallē, kas darināta no suņa vilnas. Izrādās, suņa vilnas dziju šodien var nopirkt veikalos, 50 grami maksā ap trim latiem, vienai šallei vajag ap 200 gramu. Savai šallei rokdarbniece dziju vērpa pati. Savu vilnu šim mērķim ziedoja vienas paziņas suns Renda. Vilnas vērpšanai pamatnē izmantota tumši zilā gublāna dzija. Rokdarbniece stāstīja, ka augstāku kvalitāti iegūtu, ja viņas rīcībā būtu izķemmētā suņa vilna, bet nav vainas arī cirptajai, tikai tā nav tik mīksta, kā izķemmētā. Izstrādājums noteikti jāizmazgā ar suņu šampūnu vai parastajām saimniecības ziepēm.

Pensionāre rada reāli nēsājamas lietas ar neparastiem darbarīkiem, piemēram, džemperis top uz grābekļa zobiem, izmantojot rupju dziju.

Juris ROGA