Ķepovas pagasta feldšere Eleonora Šatro darba gaitas specialitātē uzsāka 1977. gadā Asūnē, kurp viņu norīkoja pēc Daugavpils 1. medicīnas skolas pabeigšanas.
Pēc apmēram trim gadiem viņa pārvācās uz Ķepovu, kur strādā līdz pat šai dienai. Ļoti īsu laika sprīdi feldšere ir strādājusi arī Bērziņos, bet to pusi nepaspēja iepazīt tik labi, kā Asūnes vai Ķepovas.
Jau trīs mēnešus Ķepovas feldšerpunkts atrodas izremontētās Līvānu mājas telpās, kurp pārbrauca arī pagasta pārvaldes speciālisti un bibliotēka. Lai gan ir pašauri, taču kabinetā ir silts un gaišs. Vārdu sakot, Eleonoras darba apstākļi uzlabojušies, arī apmeklētājiem ir patīkamāk ienākt svaigi izremontētā feldšerpunktā. Klienti ir vietējie iedzīvotāji, Eleonora aizvieto arī Asūnes feldšerpunkta saslimušo mediķi, kas ir papildus slogs. Lai gan tā puse viņai labi pazīstama kopš pirmās darba vietas, tomēr cilvēki ir mainījušies un nekas vairs nav kā senāk. Darbdienās feldšere biežāk sastopama savā darbavietā, bet izbraukumos vai ārpus darba laika, brīvdienās ļaudis viņu sazvana pa mobilo tālruni.
Eleonora stāsta, ka visbiežāk nākas saskarties ar augsta asinsspiediena problēmām, ļaudis saaukstējas, šogad problēmas sagādāja arī rota vīruss. Bet vislielākais uztraukums ir par to, ka gandrīz katram trešajam klientam ir paaugstināts cukura līmenis asinīs. Apbēdina, ka pagastā ir ļoti zema dzimstība — šobrīd tikai divi bērni ir līdz gada vecumam. Reizi mēnesī šurp atbrauc ģimenes ārsts Konstantīns Jevstrahins un bērnu daktere Olga Sipoviča.
Eleonora: “Apmeklē feldšerpunktu vidēji pieci pacienti dienā. Uzklausu sūdzības, taisu potes, izmēru spiedienu, nosaku cukura līmeni asinīs. Tas viss ir par velti. Ir arī cilvēki, kuri paši seko līdzi savai veselībai. Piemēram, kāda 1918. gadā dzimusi tantiņa mājās pati regulāri izmēra asinsspiedienu.
Nāk ļaudis gados, bet arī jaunatne un skolēni iegriežas feldšerpunktā. Faktiski man darbā tagad ir tikai viena problēma — transports. Pavasarī, vasarā vai rudenī pārvietojos uz velosipēda, bet ziemā kā ir, tā ir. Ja izsaukums ir tuvāk, eju kājām. Dažreiz transportu iepriekš piesaku, ja nav tādas iespējas, tad atliek tikai viens — slimnieka radu personīgais transports.”
Diemžēl lauku ļaudīm jāsamierinās ar lielām neērtībām. Proti, pēc zālēm jābrauc uz pilsētu, jo PSRS laikos feldšerpunkti tās varēja tirgot, bet tagad nekā — neatmaksājas kārtot visas formalitātes, pirkt kases aparātu.
Juris ROGA