Ilgas pēc taisnības

Vēstures pieredze liecina, ka revolūciju taisa romantiķi, bet tās augļus bauda marodieri. Lūk, arī mēs divus gadu desmitus dzīvojām pēc labējo partiju diktāta, kuras kalpo tā saucamo oligarhu un alkatīgās birokrātijas interesēm. Notika tas, kam arī bija jānotiek: globālā krīze vissāpīgāk skāra Latviju, atklājot ekonomiskās un sociālās katastrofas galvenos cēloņus. Un te vispirms ir vainojams katrs no mums: visu rangu deputātus mēs taču ievēlējām ļoti brīvi. Tiesa, muļķīgi uzķeroties uz politiķu ēsmas un varasvīru viltīgo paņēmienu āķiem. Kā sekas tam — sašķelta sabiedrība. Tur, kur vien varēja iezāģēt Krievijai, mūsu valsts bija pirmā. Milzīgie tranzīta un tirdzniecības zaudējumi perspektīvā varētu palīdzēt Latvijai izkļūt no kredītu žņaugiem, taču valdošā elite pieradusi vadīties tikai no acumirklīgām politiskām priekšrocībām. Tuvojas parlamenta vēlēšanas, bet tā negribas atteikties no radītajām privilēģijām. Atrašanās pie varas — tā ir liela nauda un, kā rādīja laiks, iedzīvošanās uz budžeta rēķina ir visizdevīgākais bizness. Lūk, kāpēc valdošā elite nekad neatrada laiku, lai izstrādātu valsts ekonomiskās attīstības koncepciju, un pat tagad zem ārvalstu kreditoru spiediena lielās mokās top plāns tuvākajiem trim gadiem. Visbeidzot! Citādi mēs paši nezinājām, ko ceļam.

Skaista bilde ar eļļas krāsām par spīti nesenajiem tā saucamajiem treknajiem gadiem neizdevās. Latvijas sociāli ekonomiskā aina šobrīd drīzāk atgādina blāvu akvareli, kas uzgleznots ar ūdens krāsām. Pabalstiem un pensijām trūkst līdzekļu, toties tūkstoš un vairāk latu lielām politiķu un ierēdņu algām nauda tiek atrasta. Dzīres mēra laikā turpinās!

Neaizskaramie sociālie uzkrājumi ar smalku izdomājumu iekļauti kopējā valsts budžetā, kas pavēra varasvīriem iespēju izlietot tos nekontrolēti. Bet mēs, vientieši, domājām, ka pārskaitījām naudu sev pensijām... Respektīvi, glābt šaubīgo banku ir svarīgāk nekā atbalstīt Latvijas biznesu un nodrošināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju sociālo aizsardzību. Bezdarba līmenis turpina augt: kaimiņos, Rēzeknes novadā, no tā cieš katrs trešais darba- spējīgais iedzīvotājs, bet mirstība tur desmitkārt pārsniedz dzimstību! Eiropas cenu un Latvijas algu un pensiju apstākļos naivi ir sapņot par tautas labklājības uzlabošanos tuvākajos gados. Tieši otrādi — Latvijas iedzīvotāju piespiedu migrācija liek šaubīties pat par sociālā budžeta pamatotību. Kopīgo negatīvo paleti apēno apšaubāmas reformas veselības aizsardzības un izglītības sistēmā. Pēc pusgada pēkšņi atklājās nopietni trūkumi administratīvajā un teritoriālajā reformā. Bet kas sakāms par tiesībsargājošo orgānu darbu jaunajos apstākļos, tad te man rodas doma, ka šodien spēka struktūras cītīgāk sargā varasvīrus no sabiedrības, nevis mūs no noziedzības, kas pārņēmusi valsti. Slepenās informācijas sensacionālā noplūde no datu elektroniskās bāzes ir vēl viens apstiprinājums tam, ka mūsu valstī neviens ne par ko neatbild. Tikai Valsts kontrole turpina pašaizliedzīgu cīņu par patiesi tautas interesēm. Saucēja balss tuksnesī: tālredzīgā valdošā elite piesardzīgi nodrošināja sevi ar smalki izdomātu likumdošanas bāzi. Birokrātijas rupjie finanšu pārkāpumi ir, bet vainīgo nav! Aizstāvot bankrotējušo vadītāju intereses, valsts novelk pēdējo kreklu mazturīgajam un pensionāram. Jaunākajā vēsturē (ar vēlētāju atbalstu) tā bija un tā būs līdz tam laikam, kamēr pie varas spēs nokļūt nevis godīgi cilvēki un profesionāļi, bet gan ietekmīgu priekšnieku vienas partijas biedri un radi. Smadzeņu skalošanas sistēma darbojas nevainojami, un vienkāršs cilvēks uzreiz pat nespēj saprast, ka viņš kārtējo reizi nokļuvis uz viltīgo politikāņu āķa. Kamēr demokrātijas šūpoles nemainīs virzienu, cerēt uz sabiedrības kustību sociālās prioritātes virzienā būtu vienkārši bezjēdzīgi. Visā pasaulē opozīcija ir valsts progresa varena svira, taču to nevar teikt par mūsu valsti.
Parlamenta vēlēšanas, kas notiks rudenī, dod kārtējo iespēju veikt radikālas pārmaiņas sabiedrībā. Nepielaist pie varas tos, kuri turp tiecas par katru cenu savu alkatīgo interešu apmierināšanai. Tas ir sarežģīts uzdevums. Morāles krīze ir mūsu valsts galvenā nelaime, bet tās iemesls slēpjas cilvēku vispārējā vienaldzībā. Teju, teju sāksies gribētāju tikt pie varas zvēresti un solījumi.

Pirmsvēlēšanu vēsmas skārušas arī mūsu laikrakstu. Vērīgs lasītājs bez grūtībām būs sapratis, ka divas lappuses, kas bija veltītas nesenajam rajona mēroga amatvīram, nebūt nav nejaušība. Un nav liela nelaime, ka viņš “pārpūlējās” mākslīgi radītās pašvaldības jaunajā amatā, toties ir uzkrāta vērtīga pieredze būt vienlaikus trijos vadošajos krēslos. Vai viņš nav labs kandidāts augstākajā varas orgānā? Labāku bēgšanu no sakāves nevar ne iedomāties, bet nabagmājas vecīši ir visuzticamākie vēlētāji. Starp citu, tā ir tikai mana prognoze, dzīvosim — redzēsim.

Paradīzes vietiņa zem saules, teiksmainas privilēģijas un politiska atbildība vien (drīzāk bezatbildība) ir izgudrojums īsti Latvijas garā. Mierina viens: krīze un sociālās nesaskaņas visbeidzot apskaidroja to simtu tūkstošu vēlētāju prātus, kuriem pagāja secen “treknie” gadi, ļaujot birokrātu armijai iedzīvoties bagātībā. Sociāli orientēta valsts ar efektīvu rūpniecību un dzīvotspējīgu lauksaimniecību nav utopisks sapnis, bet vairākuma plaukstošo Eiropas Savienības valstu realitāte, kurp mēs tā tiecāmies iestāties. Ekonomiskais brīnums nenotika, toties noslēpums nāca atklātībā. Slēgtā elitārā valde izspruka no sabiedrības kontroles. Plus varas partijas, kas netiek nomainītas. Tādam jau nolūkam arī domātas vēlēšanas, un jau šoruden mēs kārtosim sabiedrības pilsoniskā brieduma eksāmenu vai arī izgāzīsimies tajā. Lūk, tad, kad demokrātija kļūs par katra cilvēka personīgo atbildību, arī beigsies ieilgusī cinisma un bezatbildības ēra varas augstākajos ešelonos. Izzagtajai valstij jau reāli draud neatkarības zaudēšana, kas prasīja tik milzīgus pūliņus.

Aleksejs GONČAROVS