Pēc nejauka laika vienmēr spīd saule...

Starp nedaudzajiem apmeklētājiem, kuri todien iegriezās pasta nodaļā “Patmalnieki”, bija arī pensionāre, kādreizējā rīdziniece, bet pēdējos septiņus gadus — Kalniešu iedzīvotāja Halina Gricino. Kā zināms, lauku pasta nodaļas vienmēr bija ne tik daudz tā vieta, kur cilvēki apmaksāja rēķinus, sūtīja korespondenci, saņēma pabalstus un pensijas, cik tāda (turklāt daudziem vienīgā), kur var pakontaktēties ar ciema ļaudīm. Lūk, arī Halina, saņēmusi, kā parasti, pensiju, labprāt piekrita pastāstīt par to, kā viņai klājas nelielajā Latgales ciematā pēc Rīgas ielu trokšņiem un kņadas.

“Es piederu pie tiem laimīgajiem, kuriem paveicās aiziet pensijā vēl 55 gadu vecumā. Lai gan kādu laiku es vienalga strādāju. Visilgāk nostrādāju A. Popova Rīgas radiorūpnīcā, biju ceha meistare. Tie bija labi gadi — varbūt tāpēc ka jaunībā cilvēks visu uztver vieglāk. Algas rūpnīcā bija pieklājīgas. Bet ēdnīcu nevaru aizmirst līdz pat šai dienai: kādi tur bija konditorejas izstrādājumi, bet kādas kūpinātas vistas! Vienkārši brīnišķīgas! Tagad tādas dienā ar uguni nesameklēsi.”

Savulaik lēmumu par dzīves vietas maiņu Halina pieņēma ne jau spontāni, bet pēc visu plusu un mīnusu apsvēršanas. Dabiski, ka plusu izrādījās vairāk — gan svaigs gaiss, gan plašums, gan klusums, ne mazāk svarīga loma bija arī finansiālajam aspektam. Bezmaz pirms astoņiem gadiem galvaspilsētas pensionāre nopirka māju Kalniešu ciematā, un tā viņai sākās pilnīgi jauns dzīves posms. Tagad sieviete jau labi apradusi ar lauku dzīvi, pilnībā baudot tās priekšrocības. Sākumā nopietni pievērsās saimniekošanai, iegādājās pat sivēnus, taču ar laiku atstāja vistas vien, kuras viņa tur līdz šim laikam. “Vai zināt, kas ir pārsteidzoši: tagad man nav nepieciešams bērnu materiālais atbalsts, gluži otrādi — es pati varu viņiem palīdzēt. Tas viss galvaspilsētas algu apstākļos! Manas pensijas neliela daļa paliek neiztērēta, lai gan es, starp citu, sev neko neatsaku. Katru vasaru uz visiem trim mēnešiem cenšos uzaicināt ciemos mazbērnus: lai viņi atpūšas no pilsētas kņadas. Starp citu, arī viņiem patīk laukos.

Kopumā esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Domāju, ka tiem galvaspilsētas iedzīvotājiem, kuriem par sāpīgu jautājumu kļuvusi elementāra izdzīvošana, labākā un vienīgā pareizā izeja ir pārbraukšana uz lauku apvidu. Šajā ziņā man ļoti palaimējās, tāpēc kopš tā laika, kad es pārvācos uz šejieni no Rīgas, ne reizi nav nācies nožēlot savu lēmumu: ciematā viss ir blakus — gan veikals, gan pasts, arī autobusu satiksme laba. Kaut arī daudzi sūdzas par to, ka braukšanas cenas ir augstas, tomēr salīdzinājumā ar Rīgas cenām tās ir pilnīgi pieņemamas. Tagad, apciemojot radus Rīgā, nevaru uzkavēties tur ilgāk par pāris dienām, liekas šauri un nemājīgi. Bet vēl man ļoti paveicās ar kaimiņiem — labi, sirsnīgi cilvēki, kuri vienmēr palīdz gan ar vārdiem, gan ar darbiem.”

Vislielāko prieku Halinai, pēc viņas atzinuma, sagādā darbs uz piemājas zemes gabala, kas aizņem 16 ārus: “Tas ir mans vaļasprieks. Patīk strādāt uz zemes, stādīt dažādas puķes, izdaiļot apkārtējo vidi. Iespējams, kādam tas var likties muļķīgi, taču daudzas sava pagalma detaļas esmu nokrāsojusi spilgtās krāsās — sarkanā, zaļā, dzeltenā. Pēc dabas taču esmu optimiste un gribu, lai dzīve būtu svētki, gribu priecāties par katru nodzīvoto dienu un ieprie-cināt apkārtējos. Protams, gadās arī skumju brīži. Taču tādos brīžos cenšos saņemt sevi rokās, nomierināties. Un tad atceros, ka pēc rudens slapjdraņķa un ziemas puteņiem noteikti sāksies pavasaris un viss būs labi.”

Marina NIPĀNE