Ar vieglu roku...

KozacuksJaunais, staltais un simpātiskais cilvēks garā melnā mētelī redakcijā ieradās noteiktajā laikā, pasvītrojot ar savu izskatu un manierēm, ka viņš ir jaunās paaudzes pārstāvis. Augstākā izglītība, kas iegūta Polockas valsts universitātē, ģeodēzijas inže-niera diploms ļāva Dmitrijam būt pieprasītam Latvijā. Precīzāk mērnieku laiki arī palīdzēja viņam iekārtoties darbā atbilstoši specialitātei: viņš strādā par VSIA “Latvijas valsts mērnieks” kvalitātes inženieri.

Uzreiz noskaidrojās, ka mēs ar Dmitriju esam pazīstami un viņš ir pat ciemojies pie manis. Lieta tāda, ka mana meita un Ilona Kozačuka ir labākās draudzenes. Dmitrija dzīvesbiedre māca angļu valodu Izvaltas pamatskolā un turpina neklātienes studijas Rēzeknes augstskolā. Vārdu sakot, mūsdienīgs pāris, kuram ir gan dzīvoklis, gan transports. Viņiem arī nav jāmeklē darbs bagātajās Eiropas valstīs. Izglītots cilvēks, ja vien viņam ir vēlēšanās, normālas peļņas problēmu var atrisināt arī dzimtenē. Uz jautājumu “Kā tev trūkst dzīvē?” Dmitrijs, ilgi nedomādams, atbildēja, ka tikai brīvā laika. Mērnieka slodze pašlaik ir tāda, ka nākas pildīt pasūtījumus gan ārpus darba laika, gan brīvdienās, gan arī atteikties no atvaļinājuma. Tāds, lūk, ir kapitālisms, kad komerciāli apstākļi diktē darba ritmu. Pats sen esmu pamanījis, ka tie, kuri nevēlas strādāt, aizbildinās ar bezdarbu Latgalē un citiem “objektīviem” iemesliem, bet biznesa cilvēki noslogoti ar darbu, kā saka, līdz kaklam.

Brāļi Kozačuki ir ļoti labi pazīstami. Ar vecāko, Sergeju, Dmitrijs pastāvīgi tiekas darbā, arī viņam ir augstākā izglītība, bet jaunākais, Konstantīns, strādā apdrošināšanas firmā. Ar Konstantīnu mēs vairākkārt tikāmies Daugavas krastā, kur kādā no piestātnēm copmaņus gaida laivas. Tikai retais stiprā dzimuma pārstāvis mūsu ezeru un mežu novadā neaizraujas ar makšķerēšanu vai medībām. Kad pajautāju par vaļasprieku, Dmitrijs man par pārsteigumu sacīja: “Copei nemaz neatliek laika, taču visus rubrikas “Cilvēks un daba” rakstus allaž lasu ar interesi. Ticu, ka teorētiskās zināšanas man kādreiz noderēs.”

Kad es palūdzu savu sarunbiedru dot vērtējumu laikrakstam, viņš pilnīgi negaidot sacīja: “Maz- liet pārskatu pirmo lappusi, toties ļoti uzmanīgi izlasu pēdējo. Daudzus pašlaik interesē nekustamā īpašuma tirgus kā labākais ietaupījumu glābiņš no inflācijas.” Tendenču izpēte vietējā zemes tirgū saistīta ar viņa pamatdarbu.

Daudzus gadus Dmitrijs un Ilona pirka “Ezerzemi” kioskos, taču gadījās tā, ka pirms Jaungada viņi saņēma dāvanu — abonēšanas kvīti pusgadam. Ziemassvētku vecīša lomā bija Dmitrija mā-miņa. Viņa vienmēr sarūpē dāvanas dēlu ģimenēm un reiz pasniedza Dmitrijam un Ilonai mikroviļņu krāsni. Vajag taču tā sagadīties, ka, abonējot “Ezerzemi” 2008. gadam, laimēta solīda balva — mikroviļņu krāsns! Labākais apstiprinājums tam, ka mātes dāvana nāca no tīras sirds. Starp citu, vidējam dēlam līdz šim ar laimestiem neveicās. Saņemot pašlaik modernās “metālika” krāsas sadzīves elektropiederumu, Dmitrijs neizslēdza iespēju, ka to viņš pasniegs mātei kā pateicību par vieglo roku. Nākamajā dienā es piezvanīju Dmitrijam un viņš apgalvoja, ka savu lēmumu nav mainījis.

Mūsu kolektīvs savukārt sirsnīgi pateicas visiem tiem lasītājiem, kuri par spīti inflācijai turpina pasūtīt vai pirkt Krāslavas un Dagdas novada laikrakstu. Strādājot minimālā sastāvā, mēs pacentīsimies arī turpmāk attaisnot jūsu uzticību, dārgie draugi!

Aleksejs GONČAROVS