Krūze tējas pēc karstas pirts

Lūk, arī Ruta Andrukoviča, apskatījusi mūsu vienkāršo uzmanības apliecinājumu, pēkšņi sacīja: “Tieši tādas krūzes arī trūka mūsu mājās — man patīk dzert zaļo tēju. It īpaši pēc nopēršanās pirtī. Starp citu, īstenojies mūsu ģimenes senais sapnis: tuvojas nobeigumam pirts celtniecība.”

Iepazīties ar Rutu man, protams, nenācās: ar viņu es tiekos pastāvīgi — skolā, pasākumos Indrā, kas tiek rīkoti visai bieži, rajona skatēs un festivālos, kur uzstājas viņas vadītais sieviešu ansamblis “Rēvija”. Atceros Rutu vēl pavisam jaunu, kad viņa vadīja Robežnieku ciema klubu. Starp citu, vēl mācoties skolā, viņa sapņoja kļūt par skolotāju, taču dzimtais kolhozs viņu nosūtīja uz Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Tagad, kad aizritējuši daudzi gadi, viņa uzskata, ka masu pasākumu organizētājas diploms un prakse Robežnieku kultūras namā lieti noderēja dzīvē. Tāpat kā mācības Dagdas mūzikas skolā akordeona klasē. Beigu beigās viņa īstenoja savu kādreizējo sapni — neklātienē pabeidza Daugavpils universitāti. Kopā ar dzīvesbiedru Andreju un dēlu Vadimu Ruta apmetās Indrā, kur ne tikai strādā par sākumklašu skolotāju, bet arī vada mūzikas stundas. Dēls, desmitās klases audzēknis, ārēji līdzīgs tēvam, bet visai spēcīgi izteiktas radošās dotības pārņemtas no mātes. Vadims pastāvīgi uzstājas uz skolas skatuves solista, dejotāja, pasākuma vadītāja lomā. Viņu ģimenei ir kopīgs vaļasprieks — aizraušanās ar volejbolu, tāpēc ziemā Andrejs, Ruta un Vadims regulāri apmeklē sporta zāli. Andrukoviču ģimene mūsdienu skatījumā dzīvo pārticībā: sava atsevišķa māja ciematā un uz trim autovadītājiem viens markas “Volkswagen” automobilis.

Ruta, kura pēc rakstura ir dzīvespriecīgs cilvēks, sen sapratusi galveno: cilvēks pats veido vidi. Tāpēc ar prieku viņa vada ansambli, kurš jau viesojies ar koncertiem Robežniekos, Svariņos, Šķeltovā, Izvaltā un, protams, Krāslavā. Populārajos vasaras festivālos “Latgales vainags” un Indras slavenajās “Ievārījumu dienās” allaž skan dziesmas no ansambļa “Rēvija” repertuāra latviešu, latgaliešu un krievu valodā. Atkarībā no auditorijas pieprasījuma radošais kolektīvs izpilda garīgos skaņdarbus, dzied mūsdienu un tautas dziesmas.

Saņemot redakcijas suvenīru, Ruta neslēpa smaidu: tas viņas dzīvē ir pirmais laimests! Andrejs, pāršķirstot laikrakstu, laimīgo sarakstā ieraudzīja arī savas ģimenes mazo veiksmi. Toties Rutas māmiņa piezvanīja no Robežniekiem un apsveica meitu ar laimestu. Tādos gadījumos mēs, avīžnieki, uzdodam tādu kā dežūrjautājumu — lūgumu dot vērtējumu mūsu darbam. Mana sarunbiedre nekavējās ar atbildi: “Cienu laikrakstu “Ezerzeme”. Sākumā izlasu rakstus par pazīstamiem cilvēkiem, bet tādu man ir pārpārēm. No visas sirds priecājos par dzimtajiem Robežniekiem, kur pat palikusi jaunatne. “Dzīvajā” pagastā pa-stāvīgi notiek kaut kas interesants. Arī mūsu Indrai “Ezerzeme” velta lielu uzmanību, par ko paldies redakcijai. Laikraksta lappusēs plaši tiek atai-nota skolu tēma, un, es domāju, ka tas ir pareizi.”

Mūsu īsā saruna notika starpbrīdī. Noskanēja zvans uz stundu, kad es uzdevu pēdējo jautājumu: “Par ko sapņojat, Ruta?”

Viņa nedomādama atbildēja: “Galvenais, lai dēls sekmīgi pabeigtu vidusskolu un nekļūdītos ar profesijas izvēli. Ceru, ka viņa aizraušanās ar datoru, skatuvi, sportu, palīdzēs atrast ceļu dzīvē.”

Aleksejs GONČAROVS