Tik tuvu zvaigznēm

Daudz talantīgu bērnu, daudz izcilu skolotāju, kas jaunos talantus ierauga, audzina un izkopj. Rezultāts? Pagājušās ceturtdienas vakarā ceļā pie lasītājiem devās jau astotais skolēnu radošo darbu krājums “Lai runā sirds...” Iesākumā sveču gaismā uz skatuves skolas teātris “Avotiņš” skandēja krājumā ietverto dzeju un prozu, un pārpildītajā zālē ikviens izjuta īpašo literāro gaisotni. Nedaudz vēlāk uz ekrāna sāka parādīties izdevuma lappuse pēc lappuses, kur tekstu papildina krāsaini jauno mākslinieku zīmējumi. Balvas saņēma gan rakstītāji, gan zīmētāji. Viņu vārdu un uzvārdu (gandrīz astoņdesmit) uzskaitījums vien krājumā aizņem divas lappuses. Lai arī jūs, lasītāji, gūtu kaut pavisam nelielu ieskatu šajā veikumā, lai runā pašas jaunās sirdis...

Lai runā sirds

Viņa gāja pa ielu. Ārā nekad laikam nebija tik daudz piebirušu lapu. Viņa gāja meklēt savu laimi.

Sirds šovakar viņai pukstēja nemierīgi, it kā meklējot pareizo ritmu. Šajā pasaulē viņa jutās pavisam viena, nevienam nevajadzīga, bet viņa zināja, ka kāds arī meklē viņu tieši šajā laikā, ne šeit, bet citur. Varbūt kaut kad viņu ceļi krustosies. Pienāks tāds brīdis, kad abi sajutīs viens otra elpu, stāvēs kopā, viņi būs pāri visiem, bet visa pasaule būs pie viņu kājām.

Maza un sāļa asara noritēja pār viņas vaigu. Asarās ir savs vājums, sev pašai to var piedot. Pēkšņi roka — stipra, bet maiga, pieskārās pie viņas pleca. Viņa sajuta drošību, tajā brīdī kļuva vieglāk elpot, vienīgi sīki drebuļi pārskrēja pār maigo ādu. Smaids parādījās sejā, vēl pēc brīža viņa jau lidoja... Vai laime bija klāt? Viņa juta, cik skaļi runā viņas sirds.

Santa Udre

Man kādreiz ir bijis labs draugs...

Tikai suns. Tikai... ne īpaši liels, sirms, rejošs spalvu kamols. Bet man tik dārgs... cik vien sevi atceros, viņš bija blakus. Tomēr viņš mani atceras vēl ilgāk. Mans mīļais vaukšķis. Diemžēl tikai suns. Un suņa mūža aukla trūkst daudz ātrāk ... tā pēkšņi — elpo, elpo..., neelpo... Es iedomājos, kā tas varēja notikt. Un nav nemaz tā, ka raudu vai kliedzu. Nemaz pat negribas. Vēl nav tās apziņas, ka atbraucot mani vairs nesveiks mitrais purniņš, cieti, izpūruši sari kažokā. Un acis ...spožas, tumšas, dziļas kā bezdibeņi. Dedzīgi lūdzošas, melni brūnas actiņas...

Beigas... zemīte aizbērusi actiņas, aizbēra kādreiz miklo deguntiņu. Tikai suns... Bet iekšā man kodolsprādziens, pilnīga jūtu revolūcija, viss kājām gaisā, bez kārtības un jēgas. Tikai suns... Bet man tik dārgs...

Marika Kacare

Ja es būtu vienu centimetru garš

Pamostos no rīta un jūtu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Apkārt viena vienīga balta bezgalība. Es saprotu, ka man nezināmu iemeslu dēļ esmu kļuvis ... vienu centimetru garš.

Šausmas! Mani pārņem panika. Es kliedzu un cenšos kādu sasaukt, bet tās ir veltīgas pūles, jo mana balss ir tikko dzirdama, tā ir kā oda sīkšana. Cenšos tikt no gultas nost. Ejot pa palaga balto tuksnesi, man rodas lielas grūtības, jo ir jāpārvar segas kroku veidoti kalni un pauguri. Esmu paguris un izmisis! Galvā pazib dažādas domas, šausmīgas un baisas, par manu turpmāko likteni, bet es nepadodos! Paiet vairākas stundas, līdz es nokļūstu līdz gultas malai. Tas, ko es ieraugu, manī nevieš nekādu optimismu, jo es redzu savā priekšā lielu, tumšu bezdibeni. Kā lai es nokļūstu zemē? Un vai vispār man tas ir jādara? Tepat, gultas malā, atrodas mans mobilais. Man rodas ideja! Jāizsauc palīdzība. Eju uz tālruņa pusi, rāpjos pa mobilo augšā, vairākas reizes noslīdu pa tā gludo virsmu nost, bet nepadodos, jo saprotu, ka tā ir mana vienīgā iespēja izdzīvot. Esmu augšā! Lēkājot no viena taustiņa uz otru, rakstu īsziņu mammai un nosūtu to. Tad bezspēkā nokritu turpat uz ekrāna. Pamodina mani mammas balss: “Jāni, celies, laiks iet uz skolu.”

Atveru acis un sev par prieku secinu, ka tas ir bijis tikai sapnis. Jūtos laimīgs, jo esmu tāds, kāds esmu, bet nevis citādāks!

Jānis Samsonovičs

Krāslavas pamatskolas bibliotēkā jūs varat izlasīt visus literāros gara ražojumus, apskatīt krāsainās ilustrācijas un paši novērtēt lielo darbu. Grāmatiņa sākas ar vecāko bērnu darbiem, kuri skolā jau atzīti rakstītāji, tiem seko arī paši mazākie — sākumskolas audzēkņi. Ir Skaistas skolas pārstāvji un pat viena Krāslavas pamatskolas absolvente. Savas simpātiju balvas bija sagādājuši pirmie grāmatiņas lasītāji: Dagdas vidusskolas audzēkņi, skolotāji un administrācija, SIA “Kristafors”, Bērnu un jauniešu centra direktore Rita Vekšina un laikraksts “Ezerzeme”.

Šis krājums ir rezultāts projektam “KOPĀ/TOGETHER”. To finansēja Lielbritānijas vēstniecība, Britu padome un biedrība “Dialogi.lv”, daļēji arī Krāslavas rajona padome. Viena no projekta aktivitātēm bija krājuma autoru ceļojums uz Tērvetes dabas parku, Annas Brigaderes muzeju “Sprīdīši” un Rundāles pili.

Idejas autore un galvenā visa pasākuma virzītāja — bibliotēkas vadītāja un skolotāja Valentīna Ļebedkova — krājuma atvēršanas pasākumā saņēma visvairāk ziedu un pateicības vārdu.

Ērika STEPIŅA