Rudens mežs — brīnumu pilns

Ja septembra vidū Latvijas rietumu un centrālajā daļā nolija stiprs lietus, tad mūsu Latgalei nokrišņi pagāja secen. Taču arī galvaspilsētas mikologi (sēņu speciālisti) ziņo neiepriecinošas vēstis: šī gada sezona kopumā nav ražīga.

Taču tā jau ir iekārtots cilvēks, ka par visu grib pārliecināties pats. Lūk, arī es, izraudzījies saulainu dienu, devos pārbaudīt savas sēņu vietas viņpus Daugavas. Jaunaudzēs un sūnainās meža takās, kur pagājušajā gadā es liku grozā neskaitāmi baraviku, šogad atradu tikai dažas pāraugušas ar noliektām cepurītēm. Tukšas bija tās vietas, kur pirms gada bija kā nosēts ar sarkanīgām apšu bekām. Retumis varēja atrast bērzlapes un makovices, situāciju glāba tikai gailenes un sviesta bekas. Četras stundas staigājot pa mežu, es tā arī nepielasīju pilnu savu plastmasas spainīti: sešas baravikas, divas apšu bekas, piecas bērzu bekas.

Tiešām, šoruden mežos ir maz sēņu, taču pastaiga vienatnē iepriecināja skatienu un nomierināja dvēseli. Ar sirds trīsām es vēroju, kā rudens saules staros spīd un laistās koku lapu zelts. Uzgājis meža irbju mazuļus, es ilgi klausījos to sasaukšanos. Atvasara — labākais laiks pastaigām pa mežu pat tad, kad sēņu ir maz. Fotogrāfiju piemiņai var uztaisīt, izmantojot tikai pāri baraviku.

Aleksejs GONČAROVS