Poēzijas stunda

Cilvēks un dzeja ir tikpat nešķirami, kā cilvēks un daba. Dzeja ir cilvēka dvēseles spogulis. Cilvēks, kurš to saprot un mīl, nekad nenodarīs ļaunu otram cilvēkam. Katru rudeni dzeja pulcē savus draugus tautas namos, bibliotēkās, skolās, kafejnīcās.

Šī gada augusta nogalē Ezernieku tautas bibliotēkā notika Poēzijas stunda, kuras dalībnieki tikās ar dzejnieku Valentīnu Uralovu (Mokrousovu). Pasākums pulcēja dažāda vecuma cilvēkus, bet visiem bija liels gandarījums klausīties dzejnieku un katrs guva kaut ko sev noderīgu. Klausītāju uzmanību saista ne tikai dzeja, bet arī tās autora kolorītā personība.

Valentīns Uralovs ir dzimis Permas apgabalā (Krievija). Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Pabeidzis divas kara skolas, jūras aviācijas lidotājs. Laika posmā no 1969. līdz 1972. gadam strādāja Ēģiptē. Uz dzīvi Latvijā dzejnieks apmetās 1953. gadā. Pabeidzis Latvijas Universitāti, publicējis savu dzeju vietējā presē, ir žurnālistu savienības biedrs, nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Pēdējos gadus viņš dzīvo Maskavā pie bērniem.

Savulaik ar ļoti pozitīvām emocijām lasītāji sagaidīja poētisko izlasi “Struni vremeņi” (laika stīgas), kas dienasgaismu ieraudzīja tālajā 1966. gadā. Grāmata joprojām saviļņo cilvēku prātus un aizkustina sirdis. Tai sekoja citi izdevumi, kas tikpat viegli atrada savus pielūdzējus. Valentīns Uralovs dzejoļos vēršas arī pie saviem vienaudžiem, uz kuru pleciem gūlās smagi likteņa pārbaudījumi. Viņa dzejā ir pārdomas par sarežģītajām un pretrunīgajām mūsdienu dzīves peripetijām. Dzejnieka daiļradē daudz lirikas un bērniem adresētu dzejoļu. Protams, arī dzeja par Latviju, kas viņam kļuvusi par otro dzimteni.

Juris ROGA