V. Gabrusāns: “Gribēju žirafi, bet pietrūka naudas...”

No strausiem līdz minizoodārza apmēriem Viesturs un Ērika Gabrusāni gājuši gadiem ilgi, ceļā pārvarot birokrātiju un citas tīri praktiska rakstura grūtības. Par saimnieku veikumu un iecerēm stāstīja un rakstīja masu mediji. Temats ir ļoti pateicīgs, saimnieki laipni un atsaucīgi. Turklāt katru gadu saimniecībā ir kaut kāds pārsteigums. Nav izticis arī bez kurioziem — Viestura joku par krokodilu audzēšanu dažs rakstošais žurnālists uztvēra pilnīgi nopietni...

Piedalīties saimnieka vadītajā ekskursijā pa minizoodārzu ir īsta bauda, bet jāklausās viņu gan ļoti uzmanīgi, lai nepalaistu gar ausīm ne vārda. Viesturs mēdz savīt jokus ar realitāti tik cieši, ka nudien grūti izprast, kur viens beidzas un otrs sākas. Toties klausās viņu vaļējām mutēm ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, sākot ar vienkāršu darba darītāju līdz pat ministram. Man paveicās būt klāt vienā ekskursijā, kuras gaitā saimnieks izstāstīja daudziem nezināmas lietas. Visi zina, ka sākumā bija strausi. Patiesībā sākumā bija lopiņi.

“Zemniecības attīstības pirmsākumos mums bija 12 govis — lieliskas piena devējas,” stāsta Viesturs. “Bet pienu tolaik neviens nepirka, bija šausmīgi zaudējumi un vajadzēja ganāmpulku samazināt. Divas trešdaļas govju nogādājām gaļas kombinātā. Par to es biju šausmīgi nikns. Ja man jānokauj tādi lopiņi, kas dod ļoti garšīgu pienu pa 25-30 litru katra — tas ir grēks! Ne tikai man tā bija jādara, tas notika visā Latvijā! Mūsu lielie politiķi bieži vien pat nav politiķi. Cilvēki krita izmisumā, viss kas notika. Es biju nikns un nolēmu, ka par to naudu, ko samaksāja par tām astoņām nokautajām govīm, uztaisīšu kādu protestu. Taisnību sakot, gribēju žirafi, bet pietrūka naudas, taču strausiem pietika. Šo putnu Latvijā nebija, pat zooloģiskajā dārzā nē. Tā ka biju pionieris, bet nekāda lielā protestēšana nesanāca: uzreiz bija klāt Dimants ar televīziju, un viņš savu darbiņu prata padarīt. Visu pagrieza citā gaismā: ahā, pienam nekur nav noieta, redz, kā Latgales puisis meklē nišas — tolaik tas skanēja moderni. Iešot savu ceļu, bezmaz tā, ka govju vietā slaukšu tos strausus.

Ar to pietika, lai uz Robežniekiem sāktu braukt cilvēki. Atbrauca, apskatīja strausēnus un jautāja... uzminiet, ko? Nē, nepareizi! Viņi jautāja, ko vēl parādīsiet? Rādu palikušās govis, cūkas... Viņi man: “Jūs ko domājāt, mēs no Liepājas atbraukuši, neesam cūku redzējuši?” Bet kas jūs sauca! Atbrauc vieni, uzdod šo jautājumu, atbrauc otri, trešie, man jau kļūst tā kā neērti. Viņu dēļ biju spiests vākt šos putnus un dzīvnieciņus, ko šodien redzat, lai būtu ko jums parādīt. Neiet laukos tā lieta tik ātri, bet pa visu šo laiku neesmu devis nevienu reklāmu, cilvēki paši mūs izreklamēja — no mutes mutē.”

Lai gan eksotisko putnu un dzīvnieku zoodārzs paņem daudz laika, Gabrusāni arvien tur sešas govis un cūkas, viņiem ir arī aptuveni 60 ha zemes, no kuras apstrādā kādas divas trešdaļas. Iemesls vienkāršs — uz atdevi no minizoodārza vēl jāpagaida. Tūristu dēļ ir uzsākta arī viesu mājas būvniecība.

“Varbūt piecos gados taps,” smej Viesturs. “Es jau nevaru konkurēt ar rīdziniekiem — tie tur tādi meistari, tik lieli profesionāļi, ka kāju Ziemasvētku eglītei uztaisīs par 5000 latu. Mēs šeit par piecīti. Vārdu sakot, ja es rakstu projektu, tas man iznāks vismaz desmitkārt dārgāk. Būvēt saviem spēkiem ir lētāk.”

Šodien strausus Latvijā audzē arī citas zemnieku saimniecības, bet vai kāda no tām spēj pārtrumpot mūsējo? Laikam jau nē, turklāt ne tikai tāpēc, ka Gabrusāni bija pirmie. Kā jau sākumā rakstīju, saimnieks nav uz mutes kritis.

Viesturu klausoties, visas citas dzīves likstas kļūst tādas kā mazsvarīgas: “Iedomājies — cik tālu strausiem prāts no ķermeņa! Strausi baidās tikai un vienīgi no lauvām, pat gepardu spējīgi nogalināt. Ja kaut kur redzat cilvēku kopā ar strausu, tas vēl nav trīs gadus vecs. Pārsniedzot triju gadu vecumu, šie putni kļūst nāvējoši bīstami. Šiem ir desmit gadu, paiešana klāt var slikti beigties. Dzīvo strausi aptuveni 70 gadus, bezmaz tikpat, cik cilvēks.

Starp citu, strausu iekšējie orgāni nav līdzīgi ne dzīvniekiem, ne putniem. Pat mūsdienās zinātnieki šo fenomenu īsti nevar izprast — it kā strauss nebūtu mūsu planētas iedzīvotājs. Strausi ir dinozauru laikabiedri, viņiem nav problēmu ne ar siltumu, ne ar aukstumu. Par strausiem netrūkst mītu. Patiesībā viņi ir slinki skrējēji, ātri skrien tikai tad, ja lauva dzenas pakaļ. Banālais teiciens, ka strausi bāž galvu smiltīs, arī nav patiess. Varbūt kāds naturālists no Eiropas ieraudzīja Āfrikā strausu, kurš iebāza galvu kādā alā, lai izvilktu un apēstu čūsku, bet viņam izlikās, ka galva iebāzta smiltīs. Vērtīga ir gan strausa gaļa, gan olas. Ēdot strausa olas un gaļu, savu mūžu var paildzināt līdz 140 gadiem.”

Strausi sagādājuši daudz pārsteigumu gan saimniekiem, gan viesiem. Viens no interesantākajiem atgadījumiem saistīts ar televīziju. Strausi vēl bija cālēni, kad saimniekam piezvanīja no Rīgas un sacīja, ka grib atbraukt nofilmēt. Atbrauc žurnālisti, operators droši pārkāpj žogam: nu es filmēšu, man garām skries mazi cālēni. Ciemiņš iekārtojas, Viesturs pārjautā, vai tiešām vērt vaļā strausu mītnes durvis? Jā, jā... Tās izjūtas nevar aprakstīt, to vajadzēja izbaudīt un redzēt! Operators pēc tam sacījis aptuveni tā: “Redzu objektīvā — nāk tieši virsū! Man sirds papēžos, pats gandrīz beigts.” Bet noturējās, nofilmēja un uzreiz metās pāri žogam. Izrādījās, cālēni ir tikai nedaudz mazāki par pieaugušu strausu, tiem ir pūkas, tāpēc viņiem var kaitēt lietus — nokrišņu laikā tos jātur zem jumta.

“Nezinātāji strausus jauc ar citiem lieliem putniem, piemēram emu,” turpina Viesturs. “Emu nav nāvējoši, ja savu ķepu cērt vēderā iekšā, tā iestrēgst zarnā un līdz mūža beigām var vizināties invalīdu ratos. Ar strausu nekādu problēmu: tas kā cērt, tā cauri — ar to beigas. Strausu dzimtene ir Dienvidāfrika, emu dzīvo Austrālijā. Vēl arī Robežniekos, pat Rīgas zoodārzā šo putnu nav.”

No lielajiem putniem — pie mazajiem. Saimnieks vispirms mums parāda zosis un pīles. Starp citu, galdā esot ļoti garšīgas, treknas. Ievērības cienīgas mandarīnpīles, kuras kļūst krāšņas tikai septembrī. Šo putnu dzimtene ir Taiti salas, bet plaši sastopamas vēl arī Ķīnā, kur mandarīnpīlēm esot zināma saistība ar fen šuī simbolu.

Gaļas baloži iegūti selekcijas ceļā un pašreiz ir topā Eiropā, jo to gaļu lieto dārgos restorānos. Viesturs šo gastronomisko izvirtību nespēj pieņemt, bet fakts ir fakts: “Dāmām rādu šos balodīšus, lai viņas nekrīt kaunā un zina, kas jāpasūta, ja kāds bagāts kungs uzaicina uz restorānu Rietumeiropā.”

Ķīnas zīda gailīšiem interesanta gan ārpuse, gan iekšpuse, jo visi kauli pilnīgi melni. Zoodārzā var papriecāties par pērļu vistiņām, pāviem, fazāniem, kas vispār vieni no krāšņākajiem putniem. Bet ir vēl kāds ļoti vērtīgs putns, kuram daudz nosaukumu.

Viesturs: “Nekur pasaulē nevienā produktā nav tik liela vitamīnu un minerālvielu koncentrācijas, kā Āfrikas vistu olās — tās ir pašā spicē. Putna dzimtene ir Dienvidāfrika. Vēl to sauc par “kuričku rjabu”, cara vistām, pērļu vistām, bet pareizais nosaukums ir tikai viens. Izdēj vienu divas olas nedēļā un tikai vasarā. Redz, dzīvē nav tā, ka daudz un labi. Jūs varat daudz un sliktas pirkt paipalu olas, kurās jūra holesterīna. Paipala — tā ir fabrika: pa vienu pusi iekšā spēkbarība, pa otru birst olas. Ja dzīvnieks vai putns redz saules gaismu, tad gaļā un olās holesterīna līmenis būs krietni mazāks nekā tā putna, dzīvnieka iekšās, kurš sauli neredz. Paipalas, kā likums, dzīvo būros un pažobelēs. Man nav paipalu, bet to olām ir viena laba īpašība, ko nezina pat tirgotāji — viņas ļoti labas pret jebkura veida diatēzēm vai alerģijām. Kam tas aktuāli, tam štrunts par holesterīnu. Ar Āfrikas vistas olām ir pilnīgi pretēji — ja daudz apēdīsi, būs alerģija. Reiz apēdu astoņas un biju vienos plankumos.”

Ar trušiem vairs nevienu nepārsteigsi, tāpēc saimniecībā parādās eksotiskāki dzīvnieki. Tagad Gabrusāniem ir ne vien pasaulē visvērtīgāko olu dējējas, bet arī pasaulē visvērtīgākās vilnas ražotājas. Pērnā gada decembrī no Čīles uz Robežniekiem pārceļoja alpaka ar bērniņu, kurai var pienākt klāt un pataustīt vilnu — tā ir garāka nekā aitām. Pieaugusi alpaka nav tik pakļāvīga un pamatīgi spļaudās uz visiem viņu glāstīt gribētājiem. Alpaka ir lamai līdzīgs dzīvnieks, tā mītnes vieta ir tālā Dienvidamerika. Alpaka karotītes no šī dzīvnieka neražo — arī šādu jautājumu mēdz uzdot ekskursanti.

Visjaunākie minizoodārza iemītnieki ir Kamerūnas kazas ar milzīgiem ragiem, kuras šurp atvestas no Vidusāfrikas. Tās pie Gabrusāniem dzīvo pirmās nedēļas.

Minizoodārzā ir vēl kāds interesants dzīvnieks — apkakles pekars, kas līdzīgs pašmāju sivēniem, bet nav sivēns. Drīzāk — aktieris! Amerikāņu šausmu filmās apkakles pekars tēlo milzu žurkas. Arī pēc savas dabas šis dzīvnieks uzvedas kā žurka: no briesmām muks, ja nav kur mukt — leks virsū un ar saviem asajiem zobiem nokodīs roku pāris sekundēs. Paglāstīt šos šķietami mīlīgos dzīvnieciņus Viesturs neļauj, jo var gadīties, ka pirksts vai roka nost. Brazīlijā viņi dzīvo lielos baros, ja kāds jaguārs grib pamieloties ar mazuļiem, no bara izskrien pāris apkakles pekari un saplosa jaguāru gabalos. Kaut gan viņi paši vairāk veģetārieši nekā gaļēdāji. Apkakles pekara gaļa ir ļoti garšīga un dzimtenē iecienīta.

Vēl pie Gabrusānim dzīvo Monika. Nē, nē, tā nav Klintona draudzene, bet gan simpātiska divgadīga ēzeļmeitene — visu bērnu mīlule, jo Monika bez ierunām ļauj pavizināties savā mugurā. Bet vēl ļaudis runā, ka Viesturam esot arī kosmiskās enerģijas centrs. Pats saimnieks par to klusē.

Ekskursijā piedalījās Juris ROGA