Kad mēs bijām jauni...

Kopējās domas par godīgu un skaistu dzīvi savās vārsmās, kas veltītas mūsu pusgadsimta jubilejai, izteica Olga Vīkaine-Daškeviča.

Cik ātri aizritēja gadi! Lai gan daudziem no mums liktenis lēma aizbraukt tālu no dzimtās skolas, mēs tomēr tikāmies. Par to esam bezgala pateicīgi mūsu klasesbiedriem Olgai un Antonam Paškevičiem, kuri dzīvo Daugavpilī. Viņi atrada savu klases biedru adreses un ielūdza visus pie sevis. Tikai ar viņu pūliņiem un nenogurstošo enerģiju mēs varējām tikties pēc pusgadsimta.

Paredzētajā laikā ieradās gandrīz visi. Grūti izteikt vārdos, kādas jūtas pārņēma katru no mums! “Šodien priekam nav robežu!” sajūsmināta turpina Olga. Ar asarām acīs mēs lasījām Olgas no- formēto avīzi, kur fotogrāfijās un dzejoļos atainota mūsu skolas dzī- ve.

“Vai atceries?” šie vārdi skanēja visu laiku, katrs gribēja dalīties savās atmiņās.
Ar lielu pateicību mēs atcerējāmies visus savus skolotājus, kuru diemžēl vairs nav starp dzīvajiem, klases biedrus Veru, Zenonu, Vilhelmu, kurus mums vairs nekad nav lemts satikt.

Sirsnīgs paldies jums, godājamie Jevģēnija Čamane-Urbanoviča un Pēteri Zarakovski! Mums jūs atdevāt savas zināšanas, savu dvēseli, mācot algebru un latviešu valodu. Katrs no mums dzīvē centās būt derīgs sabiedrībai, savai ģimenei — to mums novēlēja mūsu Skolotāji. Cik sirsnīgus vārdus atrada katrs no mums! Arī Janīna Nerugale-Kuzminska sveica klasesbiedrus ar pašsacerētajiem dzejoļiem.

Ļoti attaisnojoša iemesla dēļ uz šo tikšanos nevarēja atbraukt Volodja Pīpiņš. Taču mūsu pasākuma organizētāji nodibināja “tiešo tiltu” ar Maskavu, un katrs no mums varēja pateikt Volodjam dažus vārdus. Bet mūsu jaunības dziesmas, kuras uzsāka Biruta Varnas-Stivriņa, Fedja Parazenko un Francis Mironovičs, dziedāja visi. Katram no mums palika par piemiņu fotogrāfijas un par to jāpateicas viešņai, mūsu skolas 1956. gada absol- ventei Regīnai Daņiļevičai-Kozirovskai.

Atvadoties mēs no visas sirds pateicāmies Olgai un Antonam, kuri dāvāja mums šo neaizmirstamo tikšanos un palīdzēja mums atgriezties jaunībā.

Uz atvadām mēs norunājām tikties atkal un atkal.

Cik pareizi teica Olga: “Mēs esam optimisti! Līdz finišam mums ir tālu!”

Ģertrūde EVARTE-ŠLIKOVA, 1957. gada absolvente