Ainārs Dzalbs — makšķernieks trešajā paaudzē

Manam jaunajam paziņam ir tieši 18 gadu, un Ainārs ne bez lepnuma pastāstīja, ka viņš ir makšķernieks trešajā paaudzē un pusi no sava mūža aizraujas ar makšķeri un spiningu. Viņa kontā pagaidām ir četrarpus kilogramu smaga līdaka, taču jaunietis apņēmības pilns divkāršot šo rezultātu. Tāpēc viņš bieži dodas un Sīveru, kur mīt rekordlieluma saldūdens “krokodili”. Tur Kombuļu makšķernieks iemācījies ķert plaužus, bet, lai panākumi būtu stabili, obligāti ar iebarošanu. Viņš jau sen pamanījis, ka ēsmā plaužus visvairāk pievilina dzeltena krāsa, tajā skaitā zirņi un kukurūza. Bet uz āķa vislabāk ir uzvērt sarkanus tārpus — plaudis ir kārs uz tādu ēsmu. Iesācējam plaužu ķērājam jau izdevies rītausmā noķert septiņas vai astoņas zivis, un vislielākais skaistulis svēra 2,3 kilogramus.

Cope ar makšķeri vai gumiju prasa nopietnu sagatavošanos un daudz laika. Krietni mobilāks ir spinings. Paķēri mākslīgo ēsmu un uz priekšu! Ainārs pieder pie neliela makšķernieku pulka, kuri dod priekšroku silikona zivtiņām. Tās ir labas seklūdens un aizaugušos ezeros, vieglo gumijas ēsmu ir vieglāk izvadīt starp ūdensaugiem. Pakāpeniski, uzkrājot pieredzi, mūsu spiningotājs apguva galveno: līdaku ēdelība daudzējādā ziņā atkarīga no laika apstākļiem. Apmākusies diena, viegls vējiņš ir tieši tas, kas vajadzīgs. Vairākkārt gadījies, ka dienās, kad cope nebija nekāda dižā, līdakas tikai nokoda gumijas zivtiņu astes. Bija arī laimīgas dienas, kad divās trijās stundās Aināram izdevās “pierunāt” piecas vai sešas zaļsvārces.

No velomaratona mēs atgriezāmies noguruši, lija lietus. Bet mani jaunie ceļabiedri Ainārs Dzalbs un Ilmārs Čižiks autobusā norunāja tovakar aiziet uz līdakām. Viņi jautāja man, kādu rīku labāk pielietot aizaugušajos ezeros. Pro- tams, es neatteicu padomu jaunajiem spiningotājiem un nopriecājos, ka mūsu copmaņu saime papildinās ar lieliskiem puišiem.

Aleksejs GONČAROVS