Dižais mēmais
Kino... Brāļu Limjēru lieliskajam izgudrojumam nu ir vairāk nekā simts gadu. Patlaban pilsētā un ne tikai pilsētā to aizstāja televīzija, labākajā gadījumā — mājas kinoteātri. Taču, godīgi sakot, es izjūtu nostalģiju pēc īsta kino, kad visi pulcējas lielā zālē... Rokās zilas biļetes, lēni dziest gaisma... un sākas brīnums...
Lai filmas netiktu nomainītas
Februāra pirmajā dekādē kolhoza “Novaja Žizņ” valde iesniedza pieteikumu kultūras nodaļai par mākslas filmu demonstrēšanu. Kultūras nodaļa piekrita demonstrēt filmas “Taisnības ceļš” un “1941. gads”. Iepriekš tika izkārtas afišas, kolhoznieki gribēja noskatīties interesantās filmas. Taču viņus piemeklēja vilšanās. Nosaukto vietā tika parādītas filmas bez satura “Vienota dziesma” un “Skandāls Klošmerlā”. Kultūras nodaļai jādara gals šādām nekārtībām.
N. A.
Te tev nu bija kino... Cilvēki atnāca, lai noskatītos “interesantu” kino, bet atveda filmas “bez satura”. Interesantas — par pilsoņu karu, baltā virsnieka un sarkanās armijas snaiperes mīlestību (starp citu, tā patiešām ir interesanta mākslas filma, režisora G. Čuhraja debija, galvenajās lomās Izolde Izvicka un Oļegs Striženovs) un par vienkāršas strādnieku meitenes grūto ceļu... no darbgalda līdz tiesas priekšsēdētājai (radošā grupa ir ietekmīga — Gerasimova scenārijs, J. Frida režija... Filma bez satura — tā ir nogurdinoša 1947. gada franču komēdija, mūziku filmai uzrakstījis slavenais Anrijs Sogē, savulaik viens no visas Eiropas kinohītiem, kā arī “Vienotā dziesma” — stingri ideoloģisks Ķīnas “biedru” kinodarbs, sīkākas informācijas nav... Lūk, tāds skumjš stāsts par filmu nomaiņu...
Andrejs JAKUBOVSKIS
(Redakcija atvainojas visiem cilvēkiem, kurus var aizskart šajā rubrikā publicētā informācija).
.jpg)
04.07.2025.JPG)
