Zelta kāzas

Rokās sadevušies, kopā cieši turas.
Vai, cik stipras viņu laivas buras!
Viņi klāj viens otram gultas mīkstas,
Netraucē tos dzīves likstas.

Aiziet tiem tās likstas garām,
Neliekas tiem ļaunu darām.
Rokās sadevušies viņi spēku rod,
Arī laimes māte tiem to dod.

Lolojuši domas cēlas, gudras,
Strādājuši tā kā čaklās skudras.
Palīgs stiprais tiem bij prāts,
Kas bij vairākumā krāts.

Neizjuta viņi sevī vaidus,
Vienmēr projām trieca naidus.
Mīlestību, cieņu savā starpā kopa,
Tāpēc ilgus, ilgus gadus kopā.

Tuvu nepielaida tos, kas dzīvi ārda,
Nebij viņu starpā skarba vārda.
Viņu starpā auga glāsts:
Pamācošs ir viņu dzīves stāsts.

Magdalēna VJATERE