Zelta kāzas Līgonaktī

Priedaines priesteris Janušs Bulašs uz baznīcas sliekšņa sagaidīja dzīvesbiedrus Visockus, pēc tautības poļus. Pans Edvards un pane Vladislava tieši pirms piecdesmit gadiem laulājās Slobodkā, Braslavas pusē. Divi gadu desmiti aizritējuši kopš tā laika, kad Dieva ceļi atveda ļoti dievbijīgos cilvēkus uz Krāslavu: tuvāk radiem un katoļu dievnamiem. Uz zelta kāzu svinībām ieradās ciemiņi no tuvām un tālām vietām: no Kaļiņingradas, Rīgas, Daugavpils, Piedrujas, pavisam vairāk nekā 40 cilvēku. Viss bija kā pirms pusgadsimta: kāzu vārti, klātie galdi, muzikanti, fotogrāfi. Taču vissvinīgākais pasākums bija dievkalpojums Priedaines baznīcā, kur pulcējās daudz ļaužu. Pēc galvenās ceremonijas jautrais vedējpāris Pēteris un Valentīna Martinkeviči uzņēmās vadīt kāzu vilcienu. Pirmo reizi uz baznīcu jaunlaulātie brauca ar kolhoza kravas mašīnu, turpretim tagad lepni piebrauca ar “Audi”. Pavisam kāzu kortežā es saskaitīju desmit ārzemju vāģus. Tādi tagad ir laiki...

Skuku ciemā es paspēju ierasties tajā brīdī, kad Leonards un Viktorija Rāciņi gatavojās braucienam uz Pustiņas baznīcu. Tāpat kā dzīvesbiedri Visocki, arī šis zelta pāris nāk no vienkāršiem cilvēkiem. Viņš - bijušais kalējs, viņa - laukkope. Sūri strādājuši visu mūžu, bet jaunais Leonards, lai atvestu sievu uz mājām, sākumā pats to arī uzcēla. Kas nebija vienkārši grūtajā pēckara laikā. Arī līgavas bija lepnas: trīs gadus jaunais Leonards aplidoja Viktoriju, lai saņemtu viņas piekrišanu. Un abiem nenācās vilties: ģimenes dzīve izdevās. Galvenā bagātība — dēls Anatolijs, meita Līvija un četri mazbērni. Viņi arī klāja galdu kāzu viesiem. Arī jaunais Rāciņu pāris tālajā 1957. gadā brauca laulāties uz Asūnes baznīcu ar vecu kravas mašīnu, bet svētku dienā svinību gaviļniekiem pie pašiem logiem pieripoja mūsdienīga BMW markas mašīna. Tajā svētdienas vakarā “Rūgts!” jubilāriem kāzu viesi sauca gan Krāslavā, gan Skukos.

Aleksejs GONČAROVS