Rezonanse

Raksta Jums Nikitinu ģimene izbrīnā un sašutumā par šī gada 15. jūnijā Nr.45 publicēto rakstu par Konstantinovas pagastu.

Esam dziļā izbrīnā un neizpratnē, kā var tā apvainot sociālo darbinieku un pagasta priekšsēdētāju par to, ka viņi nerūpējušies par šo cilvēku, kurš, kā avīzē izteicās, bija vientuļš... Kāds gan viņš bija vientuļnieks, ja viņam ir divi dēli? Mūsu tēvs (nu jau jūlijā būs gads kā aizgājis aizsaulē) arī bija kara dalībnieks un politiski represētais, bet mēs nekad pat neiedomājāmies, ka par viņu jārūpējas pagastam! Tēvs bija gandarīts un lepns, ka pagasta darbinieki uz 9. maiju un jubilejās atbrauca un viņu pagodināja. Arī ziemā pagasts tīrīja ceļus līdz viņa mājām, arī tās bija rūpes par viņu.

Saņemot Putina un agrāk Jeļcina apsveikumus svētkos, saprata, ka viņš nav aizmirsts.

Izlasot rakstu, tieši otrādi, izbrīnu rada tas, kā gan ātrās palīdzības mediķi tik vienaldzīgi atstāja šo bezsamaņā guļošo cilvēku vienu? Vai tad ne viņu pienākums bija aizvest uz slimnīcu un paziņot policijai, kura nu gan laikam zinātu, kā sameklēt dēlus un bijušo sievu.

Bet par Z. Zariņu, kura ir ne tikai pagasta feldšerīte, bet arī deputāte, sociālās komitejas locekle un pagasta priekšsēdētāja vietniece, ir lepnums. Paldies viņai par atsaucību, sirds siltumu un palīdzību. Viņa bija spējīga nokārtot šīs formalitātes, lai cilvēku nogādātu uz Dagdas slimnīcas sociālajām gultām, neskatoties uz to, ka tās bija brīvdienas.

Nosodījumu un apvainojumus (no mūsu viedokļa) ir pelnījusi šī nelaiķa ģimene, kura viņu pameta vecumā un nespēkā vienu. Ne jau sociālajam darbiniekam ir jāaprūpē mūsu vecāki. Gan Dieva, gan ļaužu priekšā atbildību par saviem vecākiem nesam mēs — bērni.

Ar neizpratni par publicēto rakstu Nikitinu ģimenes vārdā raksta Lūcija NIKITINA