Noslēpumaino kontrastu laiks

No vienas puses saskaņā ar statistikas datiem Latvija pārdzīvo ekonomisko bumu, bet no otras puses valdība ir spiesta steidzami izstrādāt ārkārtas plānu, lai apturētu inflāciju, par kura efektivitāti šaubās pat mūsu valsts analītiķi. Pašmāju eksperti kaunīgi noteica diagnozi: ekonomikas pārkarsums, kas netraucē valdošajai elitei lepoties ar Latvijas šķietamo uzplaukumu, kā arī ar iestāšanos ES un NATO sastāvā. Bet kā būt mums?

Neviļus rodas iespaids, ka varasvīri un tauta dzīvo pretējos polos. Valstī, kur galvenā vērtība ir nauda, citādi nemaz nevar būt. Pārsteidz valsts cinisma pakāpe, kad apšaubāmas tirgus intereses tiek stādītas augstāk par sociālām problēmām. Tādēļ simtiem tūkstošu invalīdu, pensionāru, mazturīgo ir spiesti nevis dzīvot, bet gan eksistēt. Uz gaidāmās ekonomiskās krīzes sliekšņa (ar nevaldāmu inflāciju un iedzīvotāju pirktspējas pazemināšanos) pat cilvēki rindās pēc produktiem, kam beidzies derīguma termiņš, sāk saprast: kaut kas mūsu ārēji labvēlīgajā valstī nav tā, kā vajag. Pēdējo mēnešu notikumi liecina: devītās Saeimas vēlēšanās pagājušajā gadā vairāki oligarhi sadalīja Latviju kā gardu kumosu. Masveida pirmsvēlēšanu reklāmas kampaņa paveica savu darbu: augstākajā varas orgānā ievēlēti tie, kuri visvairāk tiecās uz to. Atkal (jau kuro reizi!) mēs esam spiesti vērot: Saeimas deputāta personīgo atbildību aizstāj... partijas interešu atbildība, bet pirmsvēlēšanu solījumi vēlētājiem palikuši tikai uz papīra.

Augsto ierēdņu pilnīga vienaldzība, gluži kā postošs viesulis, turpina nodarīt nelabojamu kaitējumu Latvijai. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem sasniegusi kritisku lielumu, kas lika Latvijas iedzīvotājiem masveidā atstāt savu valsti. Valsts aparātam ir jārada vienādi nosacījumi visiem, nevis tikai elites uzplaukumam. Kā lai nosauc valdības kursu, kad vairākumam vecu un slimu cilvēku nav līdzekļu pilnvērtīgai ārstēšanai un zāļu iegādei?

Autoritatīvs Krāslavas uzņēmējs izteica man savu prognozi: tagadējos ekonomiskajos apstākļos ar nevaldāmu inflāciju Latvijas ražošanas sektoram draud iznīkšana. Vietējais fermeris nesen sūrojās: “Nevaru izdevīgi realizēt cūkgaļu...” Piena ražotāji, uz kuriem vēl kaut kā balstās Latgales agrārais sektors, joprojām ir pārsteigti: “Cenas mazumtirdzniecības piena produktiem paaugstinās, bet iepirkuma cenas paliek tajā pašā līmenī.” Vairs netiek ražots Latvijas cukurs, negaisa mākoņi sabiezējuši pār zivju nozari, samilzušas problēmas linu ražotājiem un pārstrādātājiem... Tajā pašā laikā mūsu tirgus telpu pārliecinoši pārņem lietuvieši un poļi. Neviļus rodas jautājums: kad mūsu valsts pārstās uzstādīt Eiropas Savienības rekordus korumpētības ziņā? Kontrabandas apkarošanai ir kaut kāds butaforisks un epizodisks raksturs, un tās kulminācija (jau kuro reizi!) sakrīt ar skaļiem pasūtītiem atentātiem. Joprojām kā liels noslēpums paliek jautājums: ar ko tad ministrijās un resoros nodarbojas pārāk uzpūstie un augstu atalgojamie ierēdņu štati?

Arī nesenajās prezidenta vēlēšanas neiztika bez mīklainiem kontrastiem. Pirmkārt, valdošo partiju domas nemaz nesakrita ar tautas viedokli, ko apstiprināja nesenās televīzijas skatītāju aptaujas, kā arī sabiedrības viedokļa izpētes rezultāti. Otrkārt, slimajai sabiedrībai pašreizējā posmā arī vajadzīgs prezidents ķirurgs tiešā un pārnestā nozīmē. Pārāk daudz savairojies ielaisto valsts slimību, kuru ārstēšana neiztiks bez drošiem operatīviem līdzekļiem. Personīgi man jaunievēlētais prezidents iepatikās ar savu atklā-tumu. Jaunais valsts vadītājs saprot, kādā valstī viņš dzīvo, kas vieš nopietnas cerības uz tās atveseļošanos. Mēs jau sen esam noguruši no dubultmorāles, un nav nejaušība, ka tās prezidenta vēlēšanas atstāja rūgtas mieles.

Lūk, laikrakstā “Vesti segodņa” publicētās Raimonda Paula intervijas fragments: “Es, protams, apsveicu Zatlera kungu, taču tā, ja var tā izteikties, ir uzvara ar asarām acīs. Līdz šim nevaru atgūties no tiem nomelnojumiem, kas no TV ekrāniem un laikrakstiem vēlās visu šo nedēļu. Zatleru, cienījamu ārstu un lielisku ķirurgu, pārvērta, piedodiet, par elles izdzimumu... Mani vienkārši šausmina pašreizējā atmosfēra valstī. Naida, ļaunuma neiecietības atmosfēra. Man ir kauns par valsti!”

Aleksejs GONČAROVS