Lai veicas visiem!

Jau dalībnieku ierašanās un reģistrācijas laikā varēja nojaust, ka šīs būs gana jautras sacensības, kurās galvenais nav vis uzvarēt, bet piedalīties ar sirdi un dvēseli. Par to liecināja gan sacensību dalībnieku tērpi, gan smaidīgās sejas, gan dzidrie smiekli, gan joku dzīšana uz nebēdu, gan dažādi jautri izsaucieni parādes laikā un daudz kas cits.

Pasākums sākās ar gājienu no skolas centrālajām durvīm līdz sporta stadionam. Parādi komandēja Aleksandrovas speciālās internātpamatskolas direktore Anita Ma-linovska, protams, stāvot kājās “džipā”, bezmaz kā lielas valsts Aizsardzības ministrs... Savukārt parādes dalībnieki nesa plakātus un skandēja saukļus: “Lai dzīvo padomju sievietes!”, “Sveiciens visiem konkurentiem!”, “Lai dzīvo katlu mājas direktors!”, “Jo lielāki mākslinieki, jo lielāka balle!” un tamlīdzīgi bira kā pupas no maisa, nodalot katru ar daudzbalsīgu “Urrrāāā!!!

Organizatori bija gādājuši par parādes drošu norisi, izdangātajā ceļa posmā uzstādot ceļa zīmes “Latgales ceļš” (sākums un beigas), kā arī noliekot dažus Latgalei neiztrūkstošus atribūtus ceļmalā. Dievs vien zina, tas kalpoja stereotipu par Latgali nostiprināšanai vai mazināšanai tālajos ciemiņos? Pie viena šīs ceļa zīmes sacensību dalībniekiem automašīnas stumšanā kalpoja par atskai-tes punktu startam un finišam.

Svinīgajā sporta spēļu atklāšanas ceremonijā sportistus un līdzjutējus vispirms uzrunāja A. Malinovska: “Esiet sveicināti Latgalē, zilo ezeru zemē, Krāslavas rajona Alek-sandrovā! Šoreiz mūsu skolai gods organizēt un vadīt šos jaukos svētkus, ko mēs darīsim pēc labākās sirdsapziņas, atbildīgi un godīgi. Piekritīsiet, ka šie ir vieni no foršākajiem svētkiem mūsu skolu dzīvē, jo tie ir ne tikai sporta, bet arī draudzības, humora, labas atmosfēras, sadarbības, pieredzes apmaiņas svētki. Izturību, veiklību, labu sportisku cīņas garu! Kā sacīts himnā — lai vecas visiem mums!”

Speciālo skolu spartakiādes dalībniekus ar savu klātbūtni pagodināja rajona padomes Izglītības pārvaldes vadītāja Lidija Ostrovska: “Patīkami, ka esat atbraukuši pie mums! Īpaši liels paldies tiem, kuri mērojuši ļoti tālu ceļu — pat no Liepājas, Tukuma un citām Latvijas maliņām. Lai jums veicas šajā dienā, lai daudz patīkamu iespaidu, iespēja dalīties pieredzē un pilnveidoties!”

Kas par svētkiem, ja neplīvo karogs? To mastā uzvilka Sveķu komanda — spartakiādes pagājušā gada uzvarētāji. Turpinājumā nopietnības vairs nekādas. Pirms sacensībām saimnieki ciemiņiem parādīja dažas epizodes no skolas dzīves pirmajā klasē. Uz skolotājas jautājumu “Kas ir populārākais cilvēks pasaulē?”, atbildēt steidza Jānītis: “Eminens” un atvēra plakātu ar viņa attēlu. “Divi!” skolotāja apsēdināja censoni. Tieši tobrīd kla-sē ieskrēja stundas sākumu nokavējusī audzēkne: “Labdien!” Sko-lotāja: “Es ar muļķiem nesvei-cinos! “Es gan sveicinos!” kavētājai nav pēc vārda kabatā jāmeklē. “Ak, vai, tā ir tikai pirmā klase,” pedagoģe saķēra galvu. “Kas būs tālāk, ai, nezinu, nezinu. Jāni saki, līdz cik iemācījies skaitīt?” Jānis: “Līdz beigām! Viens klucītis, viens, viens, viens, viens un viss. Beigas!” Mjā, patiesi beigas. Nākamais jautājums citam audzēknim: “Kura nedēļas diena?” Tas ieskatās pulkstenī: “Piektdiena!” Un paskaidro skolotājai, ja jau rādītājs uz pieci, tad piektdiena... “Kauns, kauns, vai tā es jūs mācīju? Kurš ir populārākais cilvēks pasaulē? Jānīt, varbūt labosi savu kļūdu!” skolotājas balsī izskan cerības pēdējās paliekas. Jānītis: “Prezidents!” Skolotāja: “Lieliski, protams, prezidents! Bet Jānītis piebilst: ”Piedod Eminen, bizness paliek bizness...”

Skolas tēmu ar savdabīgu jociņu turpināja kāds Lažas pārstāvis, bet Aleksandrovas speciālās internātpamatskolas spor-ta skolotājs un galvenais tiesnesis Vjačeslavs Vērdiņš iepazīstināja klāt-esošos ar tiesnešu brigādi un informēja par sacensību gaitu. Tūlīt pat saskārās ar pirmajām grūtībām, jo atraktīvie komandu dalībnieki neskopojās ar divdomīgiem ko-mentāriem: “Šie te ņem, es zinu!”, “Pēdējiem būs vieglāk, tur būs seklāk...” (par elpošanas vingrinājumu spainī) un citi.

“Hokejs bez ledus” šajās sacensībās bija florbols, kurā no komandas startēja 2 vīrieši un sieviete. Dzirdēju, kā pirms sacensībām daži vēl centās noskaidrot pie savas komandas biedriem, kā to īsti spēlē? “Pa Latgales ceļiem” pieciem komandas dalībniekiem bija jāstumj automašīna. Rekords pieder Palsmanei — 67 soļu attālums tika pievarēts 23.09 sekundēs! “Lēnāk brauksi — tālāk tiksi” nozīmēja iespējami lēnāku braukšanu ar divriteni (no komandas startēja gan vīrietis, gan sieviete). Tikai vērotājiem šķiet, ka šo vingrinājumu var izdarīt vēl labāk par tiem, kas pieteikti. “Uzmanību — NLO” jeb šķīvīšu mešanā no katras komandas piedalījās vīrietis un sieviete. Ar spēku gūt labu rezultātu nevarēja, turpretī ar prātu un lielāku vēzienu gan. “Nāriņa un Neptūni” — sieviete un divi vīrieši, kuri demonstrēja braukšanu ar laivu. Dažiem nācās izpeldēties! Krastā stāvošo komentārus būs labāk neatspoguļot. “Niršana spainī” tika iecerēts kā šķietami vienkāršs elpošanas vingrinājums. Nedaudz mulsināja bļodu saturs — uz blakus esošajām kannām uzlīmētās etiķetes vēstīja “Latgalīšu samagonka”! Bļodu saturs gan tukšojās cita iemesla dēļ — ūdens vienkārši izšļakstījās. Asākais joks: “Pag, atnesīšu ķieģeli, būs vieglāk aizturēt elpu!” Baņķieriem noteikti iepatiktos “Naudas maisu mešana”, kurā piedalījās pa diviem cilvēkiem no komandas. Pēdējā no stafetēm “Vai visi tiks līdz finišam?” jau ritēja vēlā pēcpusdienā. Līdz finišam tika visi, bet uzvaras laurus atkal plūca Sveķi! Otrajā vietā ierindojās Rudzāti, bet trešie palika Tiskādi. Aleksandrovas speciālajai internātpamatskolai savas komandas nebija, jo, kā pajokoja direktore, nevar jau to karogu paturēt otrreiz! Nākamgad speciālo skolu spartakiādi rīkos Tiskādos, jo pirmo divu vietu ieguvēji pa reizei tās dalībniekus jau ir uzņēmuši savās mājās.

Juris ROGA