Laucinieku veselības sardzē

Šogad Kastuļinas FVP uzsāka strādāt Irina Vērdiņa, kura ir labi pazīstama daudziem rajona iedzīvotājiem, jo savulaik piedalījās laikraksta “Ezerzeme” rīkotajā konkursā “Sieviete pie stūres” un uzvarēja tajā. Toreiz Irina vadīja pavecu “Audi”-80, pēc kāda laika to nomainīja pret tādas pašas markas transportlīdzekli, bet šodien viņa jau brauc ar 1996. gada izlaiduma “Mitsubishi Caresa”. Automobilim Irinas profesijā bieži vien ir izšķirošā nozīme, tālab par to vēl parunāsim.

Līdz ar jauna darbinieka atnākšanu, sākās lielas pārmaiņas arī feld-šeru vecmāšu punktā. Īsi pirms Lieldienām pašvaldība sarūpēja pamatīgu dāvanu svētkos: vecie izpuvušie koka logi kabinetos tika nomainīti pret jauniem, plastikāta, kā arī pret jaunām tika nomainītas izļodzījušās ieejas durvis feldšerpunktā. Bet tas ir tikai sākums, jo paredzēts veikt telpu kosmētisko remontu un savest pienācīgā kārtībā apkures sistēmu, lai ziemā nav jādarbina kalorifers. Bērnu kabinets jau tiek remontēts. Starp citu, lai gan bērni parasti baidās no cilvēkiem baltā halātā, Irina ar mazajiem viegli atrod kontaktu, un lielās raudāšanas parasti nav.

VerdiņaPar pašvaldības saprotošo attieksmi Irina ir ļoti gandarīta: “Pagasta pašvaldības vadība velta lielu uzmanību tam, lai cilvēki varētu saņemt medicīnisko palīdzību normālos apstākļos un savlaicīgi. Arī ar transportu mani nodrošina — pašvaldībai ir divi automobiļi, nav problēmu izbraukt uz izsaukumu. Reizēm gadās, ka uz vietas nav nevienas mašīnas, tad sēžos savējā un braucu. Bet tie ir reti gadījumi. Iedzīvotājiem par šiem izsaukumiem nav jāmaksā.”

Citādāk bija iepriekšējā darba vietā — Andrupenes pagasta Jaunokras FVP. Tas ģeogrāfiski atradās ļoti neizdevīgā vietā, patālu no pagasta centra, tāpēc Irinai bija jāpaļaujas tikai uz sevi — bez savas automašīnas tur viņa iztikt nevarēja. Šogad Jaunokras feldšerpunktu slēdza, Irina atgriezās savā pirmajā darba vietā. Jā, jā, pirms 15 gadiem viņa, tikko absolvējusi Rīgas 1. medicīnas skolu, atnāca tieši uz šo FVP strādāt, kur 1. aprīlī viņai apritēja neliela jubileja medicīnas stāža ziņā. No tiem desmit gadi nostrādāti Jaunokras FVP.

Šodien Kapiņu feldšerpunktā vairs nav ne medmāsas-fizioterapeites, ne šo iekārtu. Jāatzīst, tas ir zaudējums iedzīvotājiem, kam tagad jāmēro ceļš uz turieni, kur var saņemt šos pakalpojumus. Darba telpu Andrupenē pietiekami: pieņemamā, procedūru istaba un bērnu kabinets, kā arī vieta atpūtai. Neapdzīvoti pagaidām divi kabineti, kas varētu tikt izmantoti FVP attīstībai nākotnē. Šodien feldšerpunkts nodrošina slimnieku pieņemšanu, profilaktisko darbu iecirknī, mājas vizītes, ģimenes ārstu un bērnu ārstu.
Ar sūdzībām par veselību punktā biežāk vēršas gados veci ļaudis, kurus nomoka kaulu, muguras sāpes, sirds asinsvadu slimības, nervu kaites. Kā apgalvo feldšere, iedzīvotāji tagad ir ļoti nervozi.

“Laikam tāpēc, ka tāds smags laiks,” stāsta Irina. “Daļai medicīna nav pieejama naudas trūkuma dēļ, viņi baidās braukt pie ārsta un ielaiž slimības. Lai gan pie mums viss ir bez maksas, bet jāmaksā Krāslavā un citās pilsētās par izmeklējumiem un ārstēšanos. Ne visi iegādājušies veselības apdrošināšanas polises, kaut vai to pašu rajona slimokases rozā grāmatiņu. Lielas grūtības lauciniekiem sagādā rindas, arī tas, ka pie ārsta uz pieņemšanu jāpierakstās iepriekš. Turklāt tas viss izmaksā ļoti dārgi: ceļa izdevumi, zāles un pakalpojuma cena, kas aug neprognozējami. Viens mūsu iedzīvotājs man stāstīja, ka pilsētā viņam nepietika naudas, lai par visu norēķinātos. Labi, ka ārsts nāca pretī un noticēja, ka pacients samaksās vēlāk.

Vēl viena liela problēma lauku ļaudīm ir zobu ārstēšana. Skanēs bezmaz kā anekdote, bet tāds gadījums patiesi bija. Nesen piezvanīja pagasta iedzīvotājs un palūdza: “Vai tu nevari pati man kronīšus pielabot?” Es saprotu, ka lauku feldšerim jāzina un jāprot gandrīz viss, bet... zobus! Visam ir taču savas robežas, iedevu daktera telefonu. Daudzi arī nezina, kā zvanīt ātrajai palīdzībai. Cilvēki apjūk situācijā, kad jāzvana ātrajiem un neatceras neatliekamās medicīniskās palīdzības bezmaksas tālruņa numurus, tie ir: 112, 03, 5622210 un 5622246. Šos numurus būtu jāpieraksta redzamā vietā.”

Irinai bieži nākas palīdzēt iedzīvotājiem risināt pat tādu šķietami vienkāršu jautājumu, kā pierakstīšanās pie ārsta. Pirmkārt, vispārējās nabadzības apstākļos laukos ne katram mājās ir tālrunis. Otrkārt, daudziem gados veciem cilvēkiem šī pierakstu sistēma arvien ir neskaidra, viņi nezina, kā labāk būtu rīkoties. Droši vien Irina sen apnikusi ārstiem, bet viņa zvana un runā par katru cilvēku, kurš nonācis grūtībās. Feldšere arī uzskata, ka būtu jāatjauno agrākās profilaktiskās apskates, kad speciālisti izbrauca uz laukiem, lai aptvertu iespējami lielāku iedzīvotāju skaitu. Vecīšiem nav spēka aiziet līdz autobusam, kur nu vēl aizbraukt uz Krāslavu, izstāvēt rindā pie ārstiem un atgriezties mājās. Turklāt līdzekļu trūkuma dēļ šodien daudzi gados jauni cilvēki savu veselību atlikuši otrajā plānā. Galu galā veidojas situācija, kas nāk visiem par sliktu: gan valstij, kurai lielāki izdevumi, ārstējot ielaistas kaites, gan cilvēkam, kurš zaudē darbaspējas un spiests gulēt slimnīcā, gan ģimenēm, kurām ienākumi sarūk vēl krasāk.

Iedzīvotājus satrauc ne tikai rindas pie katra speciālista, kā dēļ cilvēki kļūst nervozi un nikni, bet arī medikamentu straujais sadārdzinājums. Receptes — tā nav liela problēma, jo zāles drīkst izrakstīt arī feldšere, izņemot tās, kurām ir ļoti spēcīga iedarbība. Turklāt arī ārsts pieņemšanā pagasta FVP izraksta receptes. Bet cenas zālēm izaugušas fantastiski. Piemēram, piracetāms, bez kura viena daļa slimnieku nevar iztikt, nesenā pagātnē maksāja trīs reizes lētāk nekā šodien. Ārstniecības kurss — 10 ampulas, plus jānopērk šļirces un šķīdinātāja ampulas, kas kopsummā veido kādus desmit latus. Lauku feldšere veic potēšanu vai iešļircina zāles par velti, bet, ja tas jādara pilsētā, — atkal jāatver maks.

Neskatoties uz valdības solījumiem, lauku feldšeriem atliek vēlēties labākas algas, kuras šobrīd atkarīgas no dzīvotāju skaita, kas pierakstīti pie ārsta. Lai gan uz FVP durvīm ir sarakstīti pieņemšanas laiki, patiesībā Irinai ir nenormētā darba diena: līdzko kāds slimnieks piezvana, ir jāģērbjas un jāiet palīgā.

“Ja man būtu jādzīvo otra dzīve, es visticamāk izvēlētos citu specialitāti, jo tas, ka jāstrādā nenormēta diena, tevi burtiski izsūc,” ir pārsteidzoši dzirdēt šos vārdus no Irinas, kura savu profesiju mīl līdz sirds dziļumiem. “Mājās nemitīgi esmu darba režīmā, kas negatīvi atsaucas uz man tuviem cilvēkiem.”

Irina dzīvo mājā, ko viņai uzdāvināja tēvs. Savulaik viņai Kastuļinā bija plašs dzīvoklis, bet prieks par to bija īss. Pilsētdzīves labumus paspēja izbaudīt gadu, līdz valstī sabruka iepriekšējā saimniekošanas sistēma un dzīvoklī atslēdza apkuri, gāzi.

Irinai ir 14 gadus vecs dēls Nauris, kurš mācās Priežmalas pamatskolas 8. klasē. Ļoti patstāvīgs puika, par ko daudzējādā ziņā jāpateicas viņa mammas darba režīmam. Lai arī Irinai ir izteikti sievišķīga profesija, pati viņa sevi uzskata par tehnisku cilvēku. Mūsu klātbūtnē viņa atbildēja uz telefona zvanu un bez minstināšanās uzskaitīja automašīnas rezerves daļu nosaukumus. Bet vairāk par visu brīvajā laikā Irinai patīk remontēt savu māju. Desmit gadus tajā dzīvo, desmit gadus remontē. Veikt remontu mājas otrajā stāvā bija salīgusi meistarus, bet ātri apjauta, ka pati var izdarīt pat labāk, galvenais, lētāk. Šodien Irina ar prieku var parādīt izremontētās istabas un ļaut minēt, kurās strādājuši profesionāli būvnieki, kurās — viņa pati.

Juris ROGA