Māmiņai

Tavas acis zilas un mīļas
Spēja saskatīt dvēseles gulnītes dziļas.
Sirds tava siltā skāra manas apslēptās dzelmes,
Un tava roka manas saldākās vēlmes.

Māmiņ, tava sirds vēl šodien man smaida
Un ciemā mani kā putniņu gaida,
Lai mani ar spārniņiem segtu
Un siltumu savu vairumā sniegtu.

Es drošībā biju zem tava jumta,
Jo nelaime projām no manis bij stumta.
Tur, pasaulē, bija man visdrošākā vieta,
Kur tavu domu taka bij ieta.

Daudzreiz tavās acīs lietus ir lijis,
Kad slimības skarbums klāt man ir bijis.
Tu vienmēr stāvēji smagākā vaktī,
Lai manai dvēselei neredzēt nakti.

Es gribu, lai būtu man tava gaišuma skala,
Un droša — tad neirs sirds dzīparu mala.
Nebūs man bail šai pasaulē vienai,
Jo gaisma tiks dota vistumšākai dienai.

Magdalēna VJATERE