Te man iemācīja ticēt sev

“Mūsmājās” mani pieradināja pie kārtības. Jau četrus gadus mācos Rēzeknes mākslas skolā, dzīvoju kopmītnē. Vienmēr atceros norādījumus, ka meitenei jābūt kārtīgai un godīgai. Manas mantas istabā vienmēr ir kārtībā. Audžuģimenē pie Vaļas tantes, kurp es braucu sestdienās, svētdienās un brīvlaikā, iemācījos labi gatavot. Mani pat apbalvoja ar diplomu “Labākais pavārs”. Kopmītnē meitenes bieži saka: “Kristīne, šodien gatavosi tu!” Un es ar prieku to daru.

Atceros, sākumā Krāslavā uz mums, patversmes bērniem, skatījās piesardzīgi. Vēlāk saprata, kādi mēs esam, un attieksme izmainījās. Rēzeknē, kad uzzināja, ka esmu no patversmes, teica: tu ne ar ko neesi sliktāka par citiem, tu neesi agresīva. Mani tur uzskata par godīgu, man ir labas sekmes mācībās. Par to, kāda es esmu, par kādu kļuvu savos 22 gados, jāpateicas “Mūsmāju” kolektīvam. Ja es nebūtu nokļuvusi te, nezinu, kas es būtu tagad: varbūt alkoholiķe kā māte.

Arī savu tagadējo profesiju esmu izvēlējusies ar centra “Mūsmājas” kolektīva, pirmām kārtām Iras tantes un Diānas tantes palīdzību, kuras mani iemācīja zīmēt, modelēt, izšūt. Iznāca diezgan labi. Centrā karājas mans izšuvums “Taurenītis”, kas patīk visiem. Raisas tante ieteica man turpināt mācīties šajā jomā. Tā, lūk, jau ceturto gadu es mācos mākslas skolā un nemaz nenožēloju.

Mācības tur notiek latviešu valodā, bet valodu apgūšana man vienmēr padevās ar grūtībām. Palūdzu kopmītnes meitenēm, lai runā ar mani tikai latviešu valodā, un rezultāts ir acīmredzams. Mācības mākslas skolā izmaksā dārgi: pašām jāpērk krāsas, papīrs, otas un citi nepieciešamie materiāli. Paldies sponsoriem, kuri visus šos gadus pārskaitīja naudu manā kontā. Drīz saņemšu diplomu specialitātē “rokdarbi”. Tikai jāpabeidz diplomdarbs: dekors, kur pielietoju floristikas tehniku. Aizstāvēju maketu un domāju, ka mans darbs nebūs slikts.

Man ir sapnis turpināt studijas, iegūt augstāko izglītību. Ļoti patīk floristika. Tikai uzreiz sapni īstenot neizdosies. Jāstrādā, lai justos pārliecinošāk. Iespējams, ka uz gadu nāksies aizbraukt uz ārzemēm.

Centru “Mūsmājas” nav iespējams aizmirst. Tā domāju ne tikai es. Caur Internetu sarakstos ar Igoru Aleksejevu, kurš pašlaik strādā Īrijā. Arī viņam ļoti pietrūkst mūsu lielās ģimenes, mūsu mīļo māju.

Novēlu centram “Mūsmājas” uzplaukumu, lai audzēkņi te justos kā draudzīgā ģimenē. Manuprāt, bērni pašlaik ir vairāk izlutināti, mēs bijām paklausīgāki. Aprūpētājiem un citiem darbiniekiem novēlu pacietību, veselību, mīlestību. Paldies par visu, ko te jūs devāt man, it sevišķi par to, ka iemācījāt sapņot, ticēt sev. Tagad man ir sapnis un no manis atkarīgs, vai es pratīšu īstenot to dzīvē.

Kristīne SUTĀNE, Rēzeknes mākslas skolas audzēkne