Teātra spoks kultūras namā

TeātrisAfiša solīja deviņas izrādes. Patiesībā bija tikai septiņas (vārds “tikai” te būtu nevietā, tādu teātru maratonu skatītāji nebija redzējuši diezgan sen!). Aktieru, kuri te sapulcējās, lai palutinātu ar savu mākslu mūsu ne pārāk izlepušo skatītāju (kā gan viņam var būt pieredze, ja mēs tikai retumis varam noskatīties Daugavpils teātra izrādes, uz Rīgu ir izdevība nokļūt tikai vienam otram) bija krietni vairāk nekā pašu skatītāju. Vai nu pasākums bija par maz reklamēts, vai arī krāslavieši jau atradinājušies no teātra priekiem... Pēdējais bēdīgais apstāklis nemaz nesarūgtināja Melpomenes un Talijas pielūdzējus. Žūrija bija uz vietas, un izrādes sākās...

Taču par visu pēc kārtas. Grāveru teātra ļaudis atveda Leonīda Filatova “Pasaku par šāvēju Fedotu”. Izrāde skatuves tērpos iepatikās publikai. Protams, bija jūtams, ka režisoram un aktieriem trūka pieredzes. Vienkār-šajā un saprotamajā (tas tikai var likties sākumā!) pasakā kolektīvs diemžēl neprata saskatīt autora dziļo un skumjo filozofiju. Viņi izraudzījās sarežģītu materiālu, laika uzvedu-mam bija ļoti maz. No aktieru spēles, šķiet, var atzīmēt Marusjas lomas tēlotāju. Atliek cerēt, ka nākamgad Grāveru kolektīvs iepriecinās mūs ar krietni veiksmīgāku uzvedumu.

Grāveru kolektīvu uz skatuves nomainīja drosminieki no Andzeļiem. Drosminieki tāpēc, ka riskēja sacensties ar pieaugušajiem. Jaunie teātra mākslinieki nospēlēja Arnolda Auziņa lugu “Spoks pilī”. Debija (bet Andzeļu aktieri Krāslavas skatītāju priekšā uzstājās pirmo reizi) bija pavisam laba. Viņi turējās braši, par ko arī saņēma skatītāju aplausus.

Visus pārsteidza Varnaviču kultūras nama kolektīvs. Viņu uzvedums “Betlēmes nakts” žanra ziņā visdrīzāk attiecināms mistērijai, Ziemassvētku mistērijai. No vienas puses, izrāde varbūt nedaudz nokavēja, no otras puses, ļāva atkal izjust to pārsteidzošo, noslēpumaino un burvīgo Ziemassvētku gaisotni. Uzveduma pamatā — leģendas par Jēzus Kristus dzimšanu. Mistērijas žanram ir savi likumi, tāpēc, iespējams, kādam no skatītājiem izrāde likās mazliet netradicionāla, pārlieku hres-tomātiska. Es gribētu pateikties izrādes režisorei Zojai Čunčulei par aizkustinošu un nopietnu attieksmi pret to, lai radītu uz skatuves šo ticamības atmosfēru. Lieliskie tērpi, rūpīgi izraudzītie rekvizīti, muzikālais un gaismas noformējums lieliski apslēpa aktieru pieredzes trūkumu, lika skatītājam izprast notiekošā svarīgumu.

Dramatiskais kolektīvs no Skaistas kārtējo reizi iepriecināja ar Guntas Ļaksas-Timinskas sacerētu komēdiju. Lai arī viņu izrādei “Nūtikums ar rukseiti” nebija filozofiska dziļuma, toties tā iepriecināja ar īstu tautas humoru, latgaliešu kolorītu. Pati luga reizēm vienkārši pārsteidz ar profesionālismu, spilgtiem tēliem.

Tad uz skatuves parādījās kolektīvs no Dagdas. Uzreiz gribu pateikt, ka, skatoties izrādi “Starp boltu i malnu”, es izjutu lielu skaudību kā režisors. Jā, režisors ir skauģu profesija. Es apskaudu kolēģi, kurš strādā ar tādiem lieliskiem aktieriem! Aktieru spēle šajā izrādē bija vienkārši izcila. Viņi ne vienmēr piekrita izrādes režisora lēmumam, taču arī te viņi iemanījās parādīt “klasi”! Nepārstāju apbrīnot Dagdu! Izrādās, ka pie mums ir arī talantīgi aktieri.

Svariņu jaunie talanti, bez šaubām, tāpat kā Andzeļu aktieri, pelnījuši vislielāko uzslavu. Taču izrāde “Kungu kapsētas spoks” palika atmiņā ne tikai ar to. Režisore Erna Šļahota iemanījās no visvienkāršākajiem līdzekļiem izveidot unikālas dekorācijas, kas visu laiku mainījās, liekot skatītājiem tīksmināties par brīnumiem, kas notiek uz skatuves! Vārdu sakot, jaunrade Svariņos ir brīnišķīga cilvēka (tas teikts par Ernu) drošajās rokās. Ar nepacietību gaidīsim jaunus sekmīgus uzvedumus!

Cienīgs skates nobeigums bija Krāslavas kultūras nama izrāde! Ronalda Brieža luga “Lielās paslēpes” Voldemāra Varslavāna iestudējumā atstāja uz mani satriecošu iespaidu. Sižetu es nepārstāstīšu. Pilnīgi nopietni ceru noskatīties šo izrādi vēlreiz un no visas sirds iesaku to darīt jums, godājamie lasītāji! Noskatīties un padomāt... Padomāt par to, kas mūsu dzīvē ir meli, bet kas — patiesība, vai mēs varam lepoties ar to, ka dzīvojam saskaņā ar sevi, cik bieži meli mums aizstāj reālijas, kas ir šie cilvēki, kuri dzīvo mums blakus, par kuriem mēs nekā nezinām... Liels paldies Dacei Samsonovičai, Artūram Magidasam, Janīnai Samsonovičai, Irēnai Gončarovai, kuras spēja radīt uz skatuves pa īstam spilgtus un neaizmirstamus tēlus. Pilnīgi nopietni esmu ieinteresējies iegūt lugas tulkojumu krievu valodā. Gribu to iestudēt. Izrāde “Lielās paslēpes” (tas ir neapstrīdami) pelnīti pārstāves Krāslavas rajonu amatierteātru festivālā Rīgā. No visas sirds novēlu visiem aktieriem un režisoram — tā turpināt!

Teātra spoks pastaigājās pa mūsu kultūras namu... Izstaigājās un pazuda... Līdz nākamajam gadam. Esmu pārliecināts, ka šogad viņš palika apmierināts.

Andrejs JAKUBOVSKIS