Laikraksta “Ezerzeme” iepriekšējos numuros jau rakstījām par Dagdas invalīdu brālības “Nema” valdes priekšsēdētājas vietnieku Arni Cimoško, dzejnieci Magdalēnu Vjateri, mākslinieciskajā jomā apdāvināto Inesi Aprupi un amatnieku, sabiedriski aktīvo Viktoru Murānu. Nākamais svarīgais posms ķēdītē ir Dagdas arodvidusskolas audzēkne Anastasija Gabiene, kuru invalīdi pamatoti sauc par savu muzikanti. Savējie viņu mīļi sauc par Nastju.
“Es šo meiteni ievēroju krietnu laiku pirms viņa iestājās mūsu organizācijā,” stāsta invalīdu brālības “Nema” valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa. “Nastja bieži apmeklē baznīcu, viņai ir reti skaista balss. Lai gan pati nav mācījusies nevienā mūzikas skolā, viņa spējīga nospēlēt melodiju, paļaujoties tikai uz dzirdi, — mēs visi bijām tam aculiecinieki. Es teiktu, ka Nastjai ir Dieva dota absolūtā dzirde. Viņa visos svētkos mūs vienmēr iepriecina ar savu dziedāšanu.” Anastasijas dziesmas skan ļoti iespaidīgi, atstājot dziļu ietekmi uz klausītājiem. Klausītāju emocijas ne tuvu nav aprakstāmas. Viņas dziesmās visbiežāk skan vārdi par mīlestību, cerību, gaidīšanu. Tās ir reti dzirdētas vai pat nekad nedzirdētas dziesmas. Kādā lielā pasākumā Preiļos Anastasija viena pati izgāja uz koncertzāles skatuves un klusiņām sāka dziedāt bez jebkāda muzikālā pavadījuma. Cilvēku acīs sariesās asaras, viņu klausījās dziļā klusumā, sajūsminoties par balsi un baidoties ar kādu lieku skaņu traucēt dziedātājas priekšnesumu.
Anastasijas dzimtā pilsēta ir Daugavpils. Tur dzīvoja un auga līdz 11 gadu vecumam, kad veselības problēmu dēļ meitenei nācās doties uz Maltas speciālo internātskolu. Pēc tam jauniete iestājās Dagdas arodvidusskolā, kur šobrīd mācās par pavāri un dzīvo izglītības iestādes kopmītnē. Vēl agrāk viņa apguvusi šuvējas arodu. Mācību gados viņa paspējusi labi iejusties Dagdas vidē. Anastasija pastāstīja, ka viņa ir vecākais bērns ģimenē, bet vispār vecākiem piedzimuši pieci bērni. Divas māsas un divi brāļi arvien dzīvo Daugavpilī. Par bezrūpīgu bērnību varējis tikai sapņot, jo vecāku rocība nav bijusi liela. Lai gan māte ir apguvusi celtniecībā noderīgu profesiju (apmetēja-krāsotāja), viņa ir bezdarbniece, tēvs strādā Daugavpilī kādā slimnīcā.
“Esmu pateicīga mūsu Mārītei, ka viņa aicināja mani atnākt uz brālības pasākumiem,” stāsta Anastasija. “Viņa vēl piebilda: “Ja patiks, varēsi palikt.” Man iepatikās, jo šeit notiek visādi kopīgi pasākumi, kuros arī pati varu uzstāties. Es ļoti mīlu dziedāt, ļaudis saka, ka man ir brīnišķīga balss. Varbūt, jo redzu, ar kādu interesi viņi manī klausās. Vēl pašmācības ceļā apgūstu sintezatoru, žēl, ka nav savējā un diez vai kādreiz tādu varēšu nopirkt. Mūzika man ļoti, ļoti palīdz dzīvot.”
Juris ROGA
.jpg)
