Solo upes krastā

IrēnaBija laiks, kad pa rāmo ūdeni, kurā atstarojās aizupes sils, peldēja kuģīši: velkoņi, liellaivas, bet pavasarī Krāslavā piestāja pasažieru motorkuģi. Gluži kā tajā dziesmiņā par balto kuģīti ar melniem dūmiem virs dūmeņa. Tāda idilliska atmosfēra veicināja radošas personības attīstību, par kādu arī kļuva Irēna. Pilsētas vecie iedzīvotāji jau noprata, ka runa būs par slavenā akordeonista Viktora Beinaroviča meitu. Tā paša, kurš kopā ar brāli Anatoliju, solistu un saksofonistu, spēlēja kāzās, kuru skaits mērojams vairākos simtos. Irēna apgalvo, ka tēvs un tēvocis bija apveltīti ar absolūto muzikālo dzirdi. Tā ka Dieva dāvana plus centība un mērķtiecība palīdzēja brāļiem kļūt tik slaveniem, ka viņi ierakstīti Krāslavas vēsturē. Lai viņiem vieglas smiltis. Ar skaistu balsi daba apveltīja arī Irēnas māmiņu Janīnu. Viņas soprāns bieži skanēja ģimenes svētkos, bet uzstāties uz skatuves viņa kaut kā kautrējās. Toties meita neskaitāmi daudz reižu piedalījusies ļoti daudzos koncertos, arī tagad turpina vadīt tos.

Te ir svarīgi izdarīt vēl vienu atkāpi: pirms piecdesmit gadiem dzīve Krāslavā nebija nekāda rožainā: padomju vara nestimulēja privātīpašnieciskas tendences, kas novirzīja cilvēku uzmanību no galvenā mērķa: komunisma celtniecības. Tikai skaisti dzīvot neaizliegsi... Brāļi Beinaroviči bija no tiem drosmīgajiem, kuri meta izaicinājumu bezizejai. Piepelnoties ar mūziku un attīstot gurķu biznesu, viņi pierādīja krāslaviešiem, ka var un vajag dzīvot godīgi, neko sev neatsakot. Tā jau sanāca, apzināti vai neapzināti, taču Irēna kļuva par tēva eksperimentu turpinātāju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka muzikālo dzirdi un neparastas darbaspējas viņa saņēma mantojumā.

Pedagoģe Gaļina Zaščerinska ilgi centās pierunāt Irēnu iestāties mūzikas skolā. Spējīgā meitene piekrita ne uzreiz. Kad vecāku mājās parādījās televizors, Irēna, kādu reizi ieraudzījusi zilajā ekrānā jauno pianistu uzstāšanos, pati izteica vēlēšanos mācīties mūziku. Tādu degsmi tālredzīgie vecāki arī gaidīja.

Vēl viens interesants fakts: astoņas klases Irēna pabeidza vecajā Plāteru pilī, kas glabāja grāfu celtnes diženumu. Brīnišķīga aura, teicami pedagogi, draudzīga klase. Irēna arī tagad visos sīkumos atceras skolas sarīkojumus, kas notika trešā stāva aktu zālē. Viņa sekmīgi mācījās divās skolās, pedagogi neatlaidīgi ieteica meitenei stāties augstskolā. Taču Irēna izdarīja savu apzināto izvēli: viņa nokārtoja iestājeksāmenus Daugavpils mūzikas vidusskolā. Mācības viņai nesagādāja nekādas grūtības, Irēna savienoja neklātienes mācības ar darbu Krāslavas mūzikas skolā. Daudzus gadus viņa dziedāja korī, bija Jāņa Grecka vokāli instrumentālā ansambļa soliste, aktīvi piedalījās poļu biedrības atdzimšanā.

Jaunā Milašu ģimene ar vecāku palīdzību uzcēla māju klusajā Ceriņu ielā, kur viesi vienmēr tiek gaidīti un sirsnīgi uzņemti. Savus jaunības draugus dzīvesbiedri Milaši nav pazaudējuši. Gādīgie vecāki Rihards un Irēna radīja ideālus apstākļus saviem bērniem. Dēls un meita labprāt apmeklēja nodarbības mūzikas skolā. Renātam pēc Policijas akadēmijas maģistratūras beigšanas tika uzticēts atbildīgs amats Rīgas pilsētas Galvenajā policijas pārvaldē. Karīna ir trešā kursa studente, prestižajā galvaspilsētas augstskolā viņa apgūs starptautiskā biznesa pamatus. Viņi abi bieži ciemojas pie vecākiem, tāpēc skaistajā savrupmājā Ceriņu ielā 16 mūzika turpina skanēt. Saksofonists Renāts nesen iepriecināja vecākus ar solo disku. Ģimenes galva turpina gurķu audzēšanas tradīcijas, un viņa eksperimenti zem siltumnīcu plēves vienmēr dod iepriecinošus rezultātus. Irēna ir lieliska saimniece, tā apgalvo viesi.

Strādājot pie raksta, es vērsos pēc palīdzības pie Irēnas kolēģiem un viņas tuvajiem draugiem. Gandrīz jubilāri visi uzskata par stingru cilvēku un vienlaikus par ļoti sabiedrisku un mīļu sievieti. “Jaunībā, iedvesmas brīžos, man patika dziedāt Daugavas krastā: pie ūdeņiem ir lieliska akustika,” atzinās manā senā paziņa. Būdama pēc rakstura romantiķe, viņa cenšas mīlestību uz dzīvi un mūziku nodot saviem audzēkņiem. Irēna uzskata, ka viņai allaž ir veicies ar apdāvinātiem audzēkņiem, klavieru klases absolventiem. Renāte Žeikare sūta sveicienus no Itālijas, Kristīne Raginis pati māca mūziku, bet Elga Volodko, topošā pedagoģe, patlaban studē Daugavpilī...

Dzīve turpinās, tāpat kā Beinaroviču lieliskās ģimenes tradīcijas.

Aleksejs GONČAROVS