Dagdas invalīdu brālībā “Nemo” darbojas Viktors Murāns — kluss, ļoti akurāts un punktuāls cilvēks, kurš vienmēr ierodas laikā uz nodarbībām vai pasākumiem.
Viņš arī cenšas pārējiem mazpilsētas iedzīvotājiem, galvenokārt invalīdiem, pastāstīt par brālībā iegūtajiem iespaidiem. Brālībai viņš kļuvis kā tāds vēstnesis uz ārieni. Ir cilvēki, kuri iesaistījušies “Nemo” aktivitātēs, pateicoties tieši viņa izplatītajai informācijai. Savukārt viņš pats invalīdu brālībā nokļuva, pateicoties Andrejam Klintam. Agrāk Viktors draudzējās ar Andreja brāli, tagad arī ar Andreju.
“Viktoram piemīt vairākas labas rakstura īpašības,” uzsver “Nemo” valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa. “Reiz viņš atnāca pie manis un saka: “Tuvojas 8. marts, es gribu mammai uzdāvināt sirsniņu.” Viņš to izgatavoja pats savām rokām, iededzināja skaistu novēlējumu un iepriecināja māmiņu. Projekta nodarbībās viņš ir ieguvis tādas prasmes, ka spēj pagatavot lieliskas dāvanas sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Viktors aktīvi iesaistījies brālības realizētajā projektā, viņam labi padodas kokapstrādes darbi, piemēram, Lieldienu zaķa izzāģēšana un apdedzināšana.”
Par invalīdu Viktors kļuva straujajos jaunības gados: “Mācījos Dagdas lauksaimniecības skolā par mehanizatoru, bet skolu nepabeidzu un šo profesiju tā arī neieguvu. Man patika braukt ar motociklu, kuru pats biju uzķīlējis par īstu zvēru. Bet septiņpadsmit gadu vecumā iekļuvu smagā avārijā, pusotru mēnesi nogulēju slimnīcā bezsamaņā. Pat neatceros, kā viss notika, taču pats vien biju vainīgs.”
Nelaimes turpināja vajāt Viktoru. Deviņdesmito gadu sākumā viņš nokļuva vēl vienā ceļu satiksmes negadījumā: “Šķērsoju ielu uz zaļo gaismu, tur mani notrieca automašīna...” Tā sakrājās veselī-bas problēmu buķete — viena roka un kāja funkcionē nepilnīgi.
Apārstējies pēc pirmās avārijas, Viktors astoņdesmito gadu sākumā aizbrauca uz Ļeņingradu. Iestājās kādā profesionāli tehniskajā skolā, kas atradās pusstundas brauciena attālumā no pilsētas. Mācību iestādi pabeidza ar izcilību, apguva kurpnieka arodu. Par kurpnieku viņš nostrādājis jau piecpadsmit gadus, bet līdz pensijai patālu. Apavu labošana ir Viktora sirdslieta. Vīrietis apgalvo, ka nav tādu kurpju, zābaku vai citu apavu, ko nevar salabot.
“Man ļoti patīk sava profesija,” uzsver Viktors. “Mans vectēvs bija izcils kurpnieks, es eju viņa pēdās un cenšos to darīt godam.”
Juris ROGA