Gaiša un atziņu pilna diena

Šajā biedrībā visi cilvēki ir ar īpašām vajadzībām, visi ir nabadzīgi un katram ir savas ciešanas. Bet neviens nesūdzas, nevaid un neko arī neprasa. Nekādas uzpūtības, nekādas lepnības — visi ir vienādi. Stiprākie palīdz vārgākajiem un ir kaut kāda ģimeniska sajūta, visas tur pavadītās dienas man liekas īpaši gaišas.

Mūs apmeklēja Vispasaules organizācija “Jaunatne ar misiju”. Šīs organizācijas centrs Eiropā atrodas Stokholmā. Misijā piedalās cilvēki no dažādām valstīm, arī no Latvijas. Viņi ir no dažādām reliģiskām organizācijām un konfesijām.

Mēs visi bijām pārsteigti par viņu bezgalīgo mīļumu un iejūtību. Viņi dāvāja mums drēbes, apavus, pārtiku un savu bezgalīgo siltumu. Interesējās par katru mūsu biedrības biedru. Sēžot pie tējas galda, mūsu biedrības vadītāja Mārīte Zariņa iepazīstināja viesus ar katru no mums. Kaut arī mūsu Latvijas puisis Jānis Lejnieks centās visu precīzi tulkot, man viņu sirsnība visu lika saprast bez tulka.

Atvadoties no mums, viņi sadevās ar mums rokās un ilgi lūdza par mums Dievu. Pateicās par to, ka Dievs dāvāja šo iespēju apmeklēt Latviju, Dagdu un atrast arī mūs — invalīdus. Mani pārņēma sajūta, ka pasaule ir tik maza, tajā mēs visi varam sadoties rokās un sajust viens otra siltumu. Bija arī sajūta, ka pasaule ir milzīgi liela, kurā var dzīvot daudz labu cilvēku, kuri var apdāvināt mūsu zemi un ļaudis. Atvadoties mēs ārzemju viesiem dāvinājām mūsu rokām gatavotus suvenīrus un mūsu logo. Mani nepameta sajūta, ka es šos cilvēkus esmu jau pazinusi visu mūžu, bet tagad mēs satikāmies. Uz sīkas papīra lapiņas uzrakstīju dzejoļa rindas.

Es pazīstu pasauli visu
Kaut esu te mirklīti īsu
Šai pasaulē gaišu un tīru cilvēku daudz
Starp viņiem, šai laikā, man dzīvot ir ļauts.
Visu ceļu ejot uz mājām man nelika mieru jautājums, cik gaišai un dāsnai ir jābūt cilvēka dvēselei, lai, atstājot mājas, ģimenes un darbus, dotos tālajos, grūtajos ziemas ceļos ar vienu vienīgu mērķi, lai tikai kādam cilvēkam pasniegtu dāvanu. Ne tikai pasniegtu dāvanu, bet arī vēl lūgtu žēlsirdīgo Dievu par katru nepazīstamu ceļā sastaptu cilvēku. Daudzi šodien neuzskata par vajadzīgu lūgties par sevi, kur nu par otru, pie tam vēl svešu, nepazīstamu.
Ar nopūtu sirdī mēs šķirāmies, bet es savās domās vērtēju sevi: kāda šajā pasaulē esmu es? Un tālāk mērīju sevi, cik daudz man vēl ir jāaug, lai līdzinātos šiem cilvēkiem. Un rakstu jau citas rindas.
Es savas dzīves gājumu mēru
Un skatos, kur bijis tas resns, kur tievs.
Sirds apziņa tieši man vaicā: “Vai darbam šim deru?
Jo ar precīzu mēru to mērīs Visgaišākais Dievs.”
Es savas dzīves gājumu sveru līdz gramam
Bet tomēr nav precīzs šo svaru mans mērs.
Laikam es daudzi ko palaižu garām
To visprecīzāk nosvērs Vistiešākais Dievs.
Kāda gaiša un atziņu pilna diena ir jau pagājusi. Paldies Dievam par šo dāvinājumu!

Magdalēna VJATERE