Otrreizēja veiksme

Jauna iepazīšanās — sarežģīts liktenis... Pati Zoja dzimusi Konstantinovas pusē, taču dzīve iegrozījās tā, ka nu jau pagājuši 25 gadi, kopš Porečjes ciemats Urtāniem kļuvis par otro dzimteni. Invaliditāte, protams, radīja sadzīves neērtības, taču īpaši neietekmēja pedagoģes ar stāžu optimistisko raksturu. Zoja ar interesi seko politikai un nekautrējas izteikt savu viedokli. Paļāt padomju laiku procesus, kas tagad ir moderni, nav viņas raksturā. Arī jaunatnei jāzina, ka tolaik visiem bija darbs, uzskata mūsu lasītāja un turpina: “Bija pieejama medicīniskā apkalpošana, bet izglītība bija bezmaksas. Es arī pati ar atvieglojuma ceļazīmēm ārstējos Lietuvas un Baltkrievijas sanatorijās. Agrāk tika apkarots alkoholisms, turpretim tagad jaunatne masveidā nodzeras, un nevienam gar to nav nekādas daļas. Vērojama pilnīga valsts vienaldzība pret izmirstošo Latgali. Visapkārt sagrautas fermas, gluži kā pēc kara. Blakus, Baltkrievijā, dzīve turpinās, bet Latvijā slēdz savas cukurfabrikas. Varasvīri it kā nesaprot, ka apturēt inflāciju var tikai ar ekonomikas attīstīšanu. Ko mēs darām? Lieta nonākusi tiktāl, ka pat medikamenti vienkāršam cilvēkam vairs nav pa kabatai.”

Par laikrakstu “Ezerzeme” Zoja Urtāne atsaucās ļoti sirsnīgi un atzinās, ka viņai īpaši patīk lasīt par vienkāršo cilvēku dzīvi un par paziņām. Tāpēc arī ieteica mums biežāk apmeklēt laukus.

Aleksejs GONČAROVS