Pilsētas ezers

EzersIlgi gaidīto salu nepacietības nomocītie bļitkotāji sagaidīja ar gavilēm un, draudzīgi izgājuši uz ledus, sāka cirst āliņģus. Nenocietos arī es un devos uz Persteņa ezeru, kur vērotāju bija vairāk nekā copmaņu. Tur es arī uzzināju pirmos ziemas jaunumus. Piektdien nebija nekāda dižā cope: zivis vēl nebija pieradušas pie zemūdens klusuma. Toties sestdien laiks bija apmācies un tas iepriecināja daudzus cienītājus noķert zivis zupas tiesai. Ilmārs Nipers man pačukstēja, ka izvilka bezmaz četrus kilogramus raudiņu un asarīšu. Bet, lūk, saulainajā svētdienā copes nebija: ezera zivis nemīl skaidru laiku.

Apstaigājot vairāk nekā desmit bļitkotājus, es konstatēju, ka lielākas raudas labāk ķeras uz vizuļa, kas netika novērots iepriekšējos gados. Es aprunājos ar saviem kolēģiem copes lietās un vēlreiz pārliecinājos, ka Persteņa ezers steidzami jāaizsargā no malu zvejniekiem. Pilsētā ir barbari, kuri turpina kaitēt dabai ar elektrozveju. Tieši šī iemesla dēļ ezerā sarucis sudrabkarūsu skaits, kas vienmēr iepriecināja gan copmaņus pensionārus, gan bērnus makšķerniekus.

Tā mēs arī dzīvojam: labie cilvēki ielaiž pilsētas dabiskajā ūdenstilpē kvalitatīvas zivis, citi tās iznīcina. Taču, kā saka, lai cik valdziņš vītos...

Uz ledus es sastapu arī mūsu slaveno jauno sportistu Dimu Silovu un pensionārus, kurus pat ziemas spelgonī nenoturēsi mājas siltumā. Visiem sejas staroja priekā, ko nācās tik ilgi gaidīt. Tas ir labi, ka pilsētā atrodas ezeri, kas dāvā cilvēkiem prieku un veselību.

Aleksejs GONČAROVS