Jauno rakstnieku un dzejnieku konkurss

Vairākkārt lasot cauri iesūtītos garadarbus, radās iespaids, ka daļa no tiem tapusi tikai tāpēc, ka tāds konkurss rudenī tika izsludināts. Ja par prozā rakstīto var teikt, ka tā bija diezgan labā līmenī, tad par dzejoļiem jāsaka tā — baudāma lasāmviela trāpījās ne pārāk bieži.

BJC darbinieki, ņemot vērā žūrijas, kuras sastāvā bija rajona centrālās bibliotēkas vadītāja V. Magidas, laikraksta “Latgales Laiks” galvenās redaktores vietniece L. Kilevica un es, vērtējumu, uz gala pasākumu š. g. 9. janvārī uzaicināja 14 labāko darbu autorus. Tie ir:

1.4. klašu grupā

1. vieta — Marija Terēze Zukule (Skaistas pamatskola);
2. vieta — Aiva Streļča (Andrupenes pamatskola);
3. vieta — Jūlija Ļahovska (Kalniešu pamatskola).

5.-9. klašu grupā

1. vieta — Ilze Platace (Ezernieku vidusskola);
1. vieta — Santa Popova (“Varavīksnes” vidusskola);
2. vieta — Ieva Dzirkale (Izvaltas pamatskola);
3. vieta — Daiga Krilova (Dagdas vidusskola);
3. vieta — Margarita Japiņa (Šķeltovas pamatskola).

10.-12. klašu grupā

1. vieta — Oļesja Šutova (Krāslavas vakara vidusskola);
1. vieta — Līva Mičule (Dagdas vidusskola);
2. vieta — Anna Zemblicka (Krāslavas ģimnāzija);
2. vieta — Pāvels Prokofjevs (“Varavīksnes” skola);
3. vieta — Mairis Staģis (Dagdas vidusskola);
3. vieta — Vita Plesņa (Dagdas vidusskola).

Pasākumu ļoti interesanti vadīja Ērika Zariņa, liekot klātesošajiem tepat uz vietas pierādīt savas spējas radošajos miniuzdevumos.

Gan tiem, kuri piedalījās BJC organizētā literātu konkursa laureātu apbalvošanas pasākumā, gan tiem, kuru darbi šoreiz netika tik augstu novērtēti, gribu novēlēt: “Rakstiet, pilnveidojiet savu varēšanu!” Jāraksta daudz. Ne jau visi darbi būs šedevri, toties tad, kad radīsies iespēja kaut kur piedalīties, būs no kā atlasīt, šo to pielabot, kaut ko pārtaisīt.

Neviens slavens rakstnieks vai dzejnieks savus darbus nav uzrakstījis vienā mirklī, piesēžoties pie rakstāmgalda. Jo ģeniālāks autors, jo vairāk darba viņš ir ieguldījis. Īpaši gribu vērsties pie tiem, kuri šoreiz jūtas pienācīgi nenovērtēti. Nemetiet plinti krūmos! Ja jūs tagad nokārsiet degunus, padosieties, tad rakstīšana tiešām nav jūsu aicinājums. Meklējiet sevi citās jomās!

Ērika STEPIŅA, laikraksta “Ezerzeme” redaktore

P. S.
Annas Zemblickas diploms par 2. vietu Jauno rakstnieku un dzejnieku konkursā atrodas laikraksta “Ezerzeme” redakcijā. No mūsu avīzes ir speciālā balva P. Rozīša romāns “Ceplis” kā čaklai laikraksta ārštata autorei.

Ē. S.

Alberta piedzīvojumi (Fragments)

Nākošajā rītā viņi devās pie ezera. Ezera krastā bija piesieta laiva. “Cik skaisti!” Alberts teica. Vīrs smaidīdams piekrita. Viņi iekāpa laivā un atīrās no krasta. “Bet ezers ir pavisam neliels!” iesaucas Alberts, jo viņam šķita, ka nelielā attālumā viņš redz otru krastu. Vīra seja bija nopietna, bet acīs dega noslēpumainas dzirkstelītes. “Tu maldies, puis! Tas, ko tu iedomājies par otru krastu, ir viena no daudzajām šī ezera salām.” bilda vīrs. “Vai mēs varētu piebraukt pie tās salas?” Alberts lūdza. “Labi,” vīrs pateica. Pie salas peldēja pīles un gulbji. Gulbji bija izriezuši krūtis un uzbužinājuši savas sniegbaltās dūnas, bet pīles dzīvi sarunājās savā pēkšķošajā valodā. Izskatījās, it kā putni būtu sanākuši uz kādu saietu. Putni nebaidījās no braucējiem. Viens gulbis pat ļāva Albertam sevi noglaudīt. Putna mugura bija tik mīksta kā vismīkstākais spilvens. Viņi piebrauca pie salas un izkāpa krastā. Uz salas bezbēdīgi vīteroja mazi putniņi. Viņu dziesmas priecēja Alberta un vīra sirdis. Albertam likās, ka viņš ir paradīzē un tad viņš vīram pajautāja: “Vai šīm salām un ezeram ir nosaukumi?” “ Nē, bet mēs to visu varam nosaukt.” vīrs atteica.” Tā ka te ir ļoti daudz putnu, sauksim šo vietu par “Putnu salu,” piedāvāja Alberts. Tā arī nosauca vienu salu.

Tad viņi brauca tālāk un apstājās pie nākamās. Tajā salā auga vareni koki, kuri bija pacēluši savas zarainās, spēcīgās rokas pretim debesīm, it kā mēģinot pacīkstēties ar debesīs peldošajiem mākoņiem. Albertam tie atgādināja uz pakaļkājām stāvošus lāčus. “Sauksim to par Lāču salu”.

Tālāk viņu ceļš ritēja cauri apaļai kā rausis salai, uz kuras Albertu gaidīja liels izbrīns. Dzīvnieki, kas dzīvoja uz šīs salas, gāja pie Alberta un ļāvās, lai viņš tos glaudītu. Karaļa kalpu pārņēma liela līksme, un viņš šo salu nosauca par Mīlestības salu, jo tur valdīja romantiska vienotības sajūta starp cilvēku un dabu.

Tālāk viņi brauca starp divām pussalām, kuras atgādināja zaļus vārtus, un Alberts sajuta kādu neizskaidrojamu trauksmainību. “Varbūt te kaut kas ir noticis?” jautāja Alberts. Vīrs skumji atbildēja, ka šī vieta ir ezerā pati dziļākā un ka te noslīka viņa vectēvs Sīmanis ar visu laivu un dārgumiem, bēgdams no kādreiz nākušajiem iekarotājiem. Tad viņš paskaidroja, ka laikam Sīmanis staigā pa ezera dzelmi un meklē savus dārgumus, tāpēc no tā brīža šī vieta nekad, pat visbargākajās ziemās, neaizsalst. “Tad šo vietu nosauksim par Sīmaņa vārtiem,” piedāvāja karaļa kalps, “un brauksim tālāk!” Te viņi ieraudzīja zaļu pussalu, uz kuras bija milzum daudz zaķu. Tur bija gan lieli, gan mazi, un tie meta kūleņus, lēca viens pāri otram un ļepatoja pa visu pussalu. Tāpēc Alberts šo pussalu nosauca par Zaķu pussalu.

Diena bija ļoti tveicīga, un viņi nolēma irties uz krastu. Pa ceļam Alberts domīgi teica: “Jā... Šis ezers tiešām ir liels un neatkārtojams. Visas tā salas atgādina ežu māti ar ezēniem.” Un viņi šo ezeru nosauca par Ežezeru.

Saule sildīja vairāk un vairāk. Ceļiniekiem kļuva karsti, bet pēkšņi viņi sajuta patīkamu vēsumu. Tad viņi ieraudzīja ozolu birzi. Ozoli kā stalti vīri slējās pāri ceļotāju galvām. Alberts te jutās brīvs kā putns lidojumā. Viņi apgūlās zem ozola un aizmiga, jo bija ļoti noguruši. Kad Alberts atvēra acis, metās jau krēsla. Pēkšņi viņš pamanīja birzes dziļumā savādu mirdzumu. Viņš devās uz gaismas pusi. Tas izrādījās neredzēti skaists zieds. Tas mirgoja visās varavīksnes krāsās. Viņš vērās skaistajā ziedā. Alberts noplūca ziedu un paslēpa azotē. Tad viņš devās pie vīra. “Kas tev tur spīd?” pamodies taujāja vīrs. Alberts parādīja puķi, kuru bija noplūcis. “Tas taču ir papardes zieds!” vīrs noteica. “Tas, kurš šo puķi atrod, ir laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet to nedrīkst plūkt, jo, kur tā aug, tur vienmēr valda prieks, laime, mīlestība un saticība, un, ja to noplūc, puķe drīz zaudē mirdzumu un nomirst. Ar puķes miršanu bojā iet arī viss labais, ko tā dāvina.” Alberts uzreiz atgriezās pie papardes un nolika puķi, kur tā auga. Un te notika brīnums! Zieds pieauga pie kātiņa. Alberts un vīrs devās pie miera.

Nākamajā rītā viņi devās uz vienu no apkārtējiem kalniem un pa ceļam satika vīra meitiņu. “Kas tas ir par kalnu?” ciemiņš vaicāja. “Es nezinu,” atbildēja vīrs. “Es arī nezinu,” iesaucās meitiņa. “No sākuma kalnu ir uzmanīgi jāapskata, tad izdomāsim, kā to nosaukt.” Tad viņi sāka kāpt kalnā. Alberts bija ļoti izbrīnīts, kad ieraudzīja, ka viss kalns ir nosēts ar kaut ko mazu, sarkanu un reibinoši smaržīgu. Tad viņš paskatījās zem kājām un iesaucas: “ Vai!.. Pie jums dārgakmeņi aug!..” Vīrs skaļi iesmējās, un meitiņa viņam piebalsoja. Kad smiekli norima, meitene pateica: “ Tās taču ir pašas pirmās ogas zemenītes, kuras ir ļoti saldas un sulīgas. Tās smaržo pēc saules. Tāpēc es esmu te, lai tās salasītu. Vai tu negribi nogaršot?” Alberts pagaršoja. Izrādījās, ka ogas tiešām ir ļoti garšīgas. Un kā tās smaržoja! Alberts nevarēja savu sajūtu salīdzināt ne ar ko citu. Kad viņi uzkāpa pašā kalna galotnē, viņiem pavērās neaizmirstams skats. No kalna viņi redzēja visu: ezeru, pļavas, ozolu birzi, mežus. Un cik viss bija skaists! “Šeit ir viss, ko vēlies, viss, lai justos laimīgākais cilvēks pasaulē!” nodomāja sevī Alberts. Bet balsī pateica: “Lai šis kalns saucas par Zemeņu kalnu.”

Ilze PLATACE, Ezernieki

Mans Ziemassvētku dzejolis

Katru nakti sniega rūķi
Logā zīmē leduspuķi.
Kamēr bērni miegā snauž,
Rūķi ada, šuj un auž.
Skursteņiem būs cimdi balti,
Lai nav mājām ziemā salti.
Baltas šalles ada tām —
Lāsteciņu adatām.
Lielas lietas, mazus niekus,
Taisa arī ziemas priekus.
Tos var pasūtīt ikviens —
Satin sarmas pavediens.
Vēl tiem ir līdz gadu mijai
Zaķiem ļipa jānoada.
Balta ļipa mazāk sals,
Kamēr ziemai pienāks gals.
Rūķi darbu paveikuši.
Kuplā eglē salīduši.
Egli, lai ir silti tiem,
Aizpogā ar čiekuriem.
Adām baltas sniega takas,
Bērziem skaistas ciku cakas.
Vai Tev vajag, salatēt,
Baltu bārdu tamborēt?

Vita PLESŅA, Dagdas vidusskolas 12.b klase

Mans stāsts par Smoli

Manas pasakas varonis Smolis dzīvo dziļi, dziļi vecā un jaukā mežā. Vai zināt, kā sauc šo mežu? Tas ir visīstākais labo spoku mežs. Vai palīdzēju jums atrast atbildi uz savu jautājumu?

Smolis ir mazs, ļoti mīļš un jauks radījums. Ar Smoli es iepazinos kādā vēlā rudens dienā.
Biju izgājusi savas mājas pagalmā. Rudens vējš dzenāja dzeltenās, sarkanās un raibās kļavu lapas. Pagalma vidū jau atradās liela kaudze ar kļavu lapām. Pēkšņi manu acu priekšā kļavu lapu kaudze sāk lēnām celties uz augšu, tai parādās divas kājiņas, divas rociņas. Pašā augšā ir sarkana cepure. Rūķītis! Kad kļavu lapas nokrīt zemē, es redzu, ka esmu kļūdījusies. Manā priekšā stāv mazs radījums mīlīgi pūkainā baltā kažociņā. Kas viņš tāds? Viņam ir divas spīdīgi brūnas ačteles, neliels, uzrauts deguntelis. Mēs iepazīstamies. Mans jaunais draugs ir priecīgs par mūsu tikšanos un labprāt vēlas pastāstīt par sevi. Mēs apsēžamies uz lapu kaudzes.

Pirmais Smoļa stāsts (Mani draugi)

Es dzīvoju netālu no tavas mājas. Ejot uz skolu, ceļa labajā pusē droši vien esi pamanījusi lielo priedi. Aiz lielās priedes sākas neliela taciņa. Pa šo taciņu tu vari nokļūt manās mājās. Manas mājas ir dziļi, dziļi mežā. Mežs ir ļoti vecs un man ļoti mīļš. Mīļš arī tāpēc, ka tur dzīvo mani draugi.

Vāverēns Reičis, zaķenīte Ziedīte, čūska Gludgalve, skudriņa Sīkulīte — lūk, mani jaukie draugi. Vāverēns prot veikli lēkāt pa koku zariem. Rudenī abi kopā ķeram vēja dzītās lapas, priecājamies par saules siltajiem stariem, kuri mūs abus sasilda pirms aukstās ziemas.

Zaķenīte Ziedīte mani vienmēr prot iepriecināt. Ziemā gan viņai, gan man ir vienādas krāsas balti kažociņi. Lēkājam abas pa kupenām un pēkšņi... Kur pazuda mana draudzenīte?

Čūska Gludgalve visvairāk mīl sildīties saulītē, bet vienalga ir auksta.
Ziemā viņa nav atrodama. Čūska ir auksta, un ziema ir auksta. Vai viņas arī ir draudzenes?

Sīkulīte, mazā skudriņa, ir čakla un darbīga. Arī ļoti maziņa. Kādu reizi viņa iekrita manā baltajā kažociņā un pazuda. Kur tu esi, mana draudzenīt?

Ieva DZIRKALE, Izvaltas pamatskolas 5. klase

Dzimtās mājas

Katrai dzīvai radībiņai ir sava vietiņa, kur dzīvot un sadzīvot, mīlēt un rūpēties par kādu, draiskoties un priecāties. Putnam tā ir ligzda, lācim — silta miga, lapsai — mājīga aliņa, bet man ... man tā ir mana dzimtā māja.

Nočīkst durvis, un es nokļūstu verandā. Vasarā tā elpo kā zaļa ziedoša pļava: mūsmāju meitenes (es, māmiņa, vecmāmiņa) te žāvē ziedus un augus ārstnieciskajām tējām. Ziemā verandā ir patīkams vēsums un svaigums, bet rudenī paradīze lācim — apkārt dūc bites, bet krūkās līst zeltains medus. Paveras nākamās durvis... Es ieveļos garšu un smaržu pasaulē. Uz galda rindojas brūni, svaigi ceptas maizes kukulīši...

Kad lellei ievajagas jaunu kleitu, dodos uz istabu, kur rosās vecmāmiņa. Šeit notiek taisna auduma gabala pārvērtības — top kleitas un svārki, bikses un blūzes. Ar lepnumu es uzlūkoju kaimiņtantes vecmāmuļas šūtās kleitas.

Kad sirsniņā iezogas skumjas un nemiers, es rodu patvērumu vecāku istabā. Te valda Mīlestība un Saticība. Te ir tik gaišs! Tā staro labestība un miers.

Visjaukākie ir vakari, kad mēs sapulcējamies visi kopā: krāsnī dejo uguns liesmiņas, jautri zib svecīte. Mēs stāstām viens otram par savām dienas gaitām.
Ir tik silti, droši un mierīgi. Tā ir tikai dzimtajās mājās.

Daiga KRILOVA, Dagdas vidusskolas 6.b klase