Dzīve bez asām izjūtām ir gluži kā ēdiens bez garšvielām. Iespējams, arī tāpēc jautro un atsaucīgo klubam ir miljoni fanu uz visas planētas. Taču viena lieta ir skatīt studentu sacensības uz ekrāna, bet pavisam cita pašam būt azartiska līdzjutēja lomā, it sevišķi tad, kad uz skatuves spēlē tavi draugi, labi paziņas un pat radi.
JAKPlašajā kultūras nama zālē, kā saka, nav kur ābolam nokrist. Aizņemti visi rezerves krēsli, bet cilvēki nāk, kaut arī tas ir maksas pasākums. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka tādu kaislību virmojumu tā saucamais kultūras nams nepazina vēl kopš Atmodas laikiem. Provinciālā pilsētiņa nogaidījusies īstu spēli, tāpēc visaktuālākā mūsdienu Krāslavas tēma — kultūras dzīve — no skatuves skanēja atkal un atkal. Skatītāju sajūsmu izraisīja arī parodijas, kas bija adresētas pazīstamam kultūras darbiniekam un vispopulārākajam pilsētas izklaides pasākumam: senioru diskotēkai. Arī viss Jaungada šovs atgādināja mūsu pretrunu un nerealizēto cerību pilnās dzīves greizo spoguli. Protams, asprāši nepalaida garām iespēju pazoboties par gada galveno notikumu: pilsētas tualetes atvēršanu. Netrūka satīras un humora par politiskām tēmām. Bija arī draiskas častuškas, kas apdziedāja mēru no zaļajiem, bet tagad tas ir no tautas. Vai arī šāds fragments prozā: “Kad nepilsoņiem robežas tiks atvērtas, Krāslavā paliks pensionāri vien.”
No skatuves ne sliktāk skanēja variācijas par saimniecisko tēmu: “Jaunā estrāde tiks uzbūvēta tad, kad veco realizēsim metāllūžņos.”
Pavisam aizmirsu par galveno: kas tad spēlēja? Vairākums lasītāju uzminēja paši: te Varavīksnes skolas jautro un atjautīgo grupa eksportēja humoru no pilsētas nomales uz pašu centru. Pirmo reizi 13 JAK sezonās zāle satilpināja gandrīz visus gribētājus. Domāju, ka uz skatuves brīvi varēja izvietoties ap pussimta spēlētāju, bet līdzjutēju skaits pārsniedza piecus simtus. Pasākuma vadītājs Andrejs Jakubovskis netīšām pamanīja, ka pat biļetes cena neietekmēja ierašanos. Bet ja izrāde būtu bezmaksas?! Domāju, ka tad mūsu kultūras namā tiešām notiktu tas, kas bija arī ar grāfu pili un tad visbeidzot rastos iegansts veikt rekonstrukciju. Mums visiem tik ļoti apnicis “tīksmināties” par kultūras nama interjeru padomju laiku atribūtiku bez neviena mājiena uz Eiropas Savienības realitāti. Tas ir pēdējais padomju dizaina piemineklis Latvijā.
JAK — tie ir bezgalīgi meklējumi. Tieši pirms gada es stāstīju lasītājiem par pēdējo skolas eksperimentu, kad “sakrustoja zobenus” uzreiz trīs komandas: skolēnu, studentu un... vecāku. Notika tas, ko negaidīja: “veči” tā lika trūkties jaunajiem, ka situāciju tikai ar lielu piepūli varēja glābt žūrija, kura paziņoja: “Pie visiem velniem punktus un summas! Svarīgs ir rezultāts: tā bija labākā spēle skolas JAK vēsturē!” Toreiz saprotošā publika zālē piekrita, taču šoreiz situācijas atkārtojumu līdzjutēji nepiedotu: JAK necieš šablonus. Jā, jā, uz skatuves atkal bija tās pašas komandas, taču jaunatne par jebkuru cenu centās revanšēties. Pagājušā gada aizvainojumu neaizmirsa nedz studenti, nedz skolēni. Toreiz jaunatne vienkārši nepienācīgi novērtēja vecākus, tāpēc arī zaudēja. Varbūt profesionāļi vienkārši izrādīja žēlastību debitantiem? Finālspēle risinājās ar vienādiem spēkiem, jo cīņas gars ir JAK galvenais virzošais spēks.
Skolēni vai no ādas līda laukā un tik braši izvērsa erotisko tēmu, ka pat nedaudz samulsināja apstulbinātos tēvus un mātes. Bezizejas dēļ tie acīmredzot bija spiesti ņemt talkā Jaungada pasakas. Bet no erotikas jomas izmantoja tikai Sniegbaltīti ar bizītēm, kura runāja un dziedāja tēva balsī, kā arī Ziemassvētku vecīti brunčos.
Komandu sasveicināšanās “Pirmā Jaungada pankūka” noritēja tik augstā līmenī, ka tiesneši, iepriekš nevienojušies, visai trijotnei piešķīra maksimālo ballu skaitu: pa 20. Otrajā konkursā visnopietnākie pretendenti uz uzvaru bija studenti. Viņi jautrāk un asprātīgāk ieskaņoja kinofilmas fragmentu, kas demonstrēta uz lielā ekrāna, un pēc inerces apstiprināja panākumus muzikālajā mājasdarbā par tēmu “Pārsteigumi Ziemassvētku vecītim”. Precīzāk, dāvanas skatītājiem, kuri momentā reaģēja uz katru veiksmīgu konkursa programmas epizodi.
Jaungada šovs atklāja veselu JAK zvaigžņu plejādi. Skatītāji aplaudēja studentu Viktora Kostika un Natālijas Kovaļovas, Stanislava Nevedomska un Dmitrija Mihailova lieliskajai spēlei. Starp skolēniem ar asprātību paspīdēja Valērijs Drobiņins, Jekaterina Semjonova un Maksims Drozds. Vētrainu reakciju skatītāju zālē izraisīja jautrie un atjautīgie vecāki Eduards Bergs, Marina Brovkina, Aleksandrs Piņajevs.
Tad notika negaidītais: žūrija vairāk nekā pusstundu nevarēja nosaukt Jaungada spēles galarezultātu. Uz skatuves stihiski un diezgan ilgi apmainījās ar komplimentiem un dāvanām, vairākkārt skanēja skaļi pateicības vārdi grandiozo humora svētku galvenajiem re-žisoriem Andrejam Jakubovkim un Žannai Drozdovskai, kā arī galvenajam skaņu operatoram Ivanam Lukšam.
Kas uzvarēja? Pieredze, bet precīzāk studentu izlases komanda, kurā bija 14 eksperimentālās Varavīksnes vidusskolas beidzēji. Šajā skolā jau sen par audzināšanas procesa sastāvdaļu kļuvis prāta asums, humors un satīra.
“Smiekli par visu slikto apskaidro dvēseli,” neaizmirstamo Jaungada izrādi rezumēja skolas direktore Ludmila Senčenkova.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
