Indras vidusskolas skolēnu pašpārvaldes priekšsēdētājs un pasākumu organizētājs, 12. klases audzēknis Edgars Daņiļevičs ir šīs mācību iestādes direktores pienākumu izpildītājas Ilonas Loškarevas brālis. Droši vien daudzi lasītāji šobrīd nodomās — tam puisim gan ir viegla dzīve! Edgars radniecības faktu ar direktori uztver vēsā mierā un apgalvo, ka viņa dzīvi skolā tas nebūt neatvieglo, bet arī nesarežģī brāļa un māsas attiecību dēļ.
“Nav man nekādu privilēģiju attiecībā pret citiem skolēniem,” apgalvo jaunietis. “Praktiski māsa ir māsa mājās, bet skolā viņa ir direktore — tā es to jūtu. Principā nākas papūlēties pat vairāk nekā citiem, jo nevaru taču darīt kaunu māsai! Jā, no malas varbūt kādam šķiet, ka, vai, cik labi — direktores brālis. Bet patiesībā tas nozīmē lielāku atbildību, turklāt nedrīkstu atļauties to, ko citi varbūt drīkst. Māsa arī cenšas izvairīties no situācijām, kad kādam varētu rasties iespaids, ka esmu īpašs. Tāpēc visās jomās nākas lauzt ceļu pašam. Bet tas pat nāk par labu, jo sagatavo pieaugušo dzīvei, kur visu vajag panākt paša spēkiem.”
Edgars būtībā ir krāslavietis, uz Indras vidusskolas 11. klasi ir pārgājis savulaik no Krāslavas ģimnāzijas, jo mainīja dzīvesvietu. Tagad rit jau otrais mācību gads lauku skolā. Lai gan jaunajā skolā viņš nevienu lāgā nepazina, kolektīvā iekļāvās viegli un ātri, jūtas skolā visai komfortabli. Pats no sevis dzīvē nekas nenotiek, arī Edgaram. Iekļauties jaunajā vidē palīdzēja tas, ka, būdams krāslavietis, vasaras brīvlaikā braucis uz Indru atpūsties. Tā kā ciemats nav liels, tad ļaudis šeit viens otru ātri iepazīst. Tā kā Indras jaunieši Edgaru paspēja iepazīt vasaras brīvlaikos, tad, mainot skolu, viņam nekādas saskarsmes problēmas nav radušās.
Edgars: “Klasē 13 audzēkņu, vairākums — zēnu. Uzskatu, ka esam ļoti draudzīga klase. Strādājam visi kopā, izlīdzam viens otram mācībās, jo visi priekšmeti vienlīdz labi nepadodas. Kādam vieglāk sokas matemātika, kādam labāk padodas valodas vai cits priekšmets. Ja tu palīdzēji klasesbiedram, tad viņš arī tev atmaksās ar to pašu. Dots devējam atdodas.”
Par skolēnu pašpārvaldes priekšsēdētāju Edgars kļuva vēlēšanu rezultātā, jo uz amatu bija izvirzīti vairāki līderi. Pašpārvaldes sastāvā ir 12 audzēkņi, 7.-12. klašu pārstāvji. Pēc Edgara sacītā, izveidojies darbaspējīgs pašpārvaldes kolektīvs, kas kopīgi diskutē un risina visus skolēniem būtiskus jautājumus, piemēram, tādus kā skolēnu tiesības un pienākumi. Gatavošanās svētkiem — arī tas ir skolēnu pašpārvaldes darba lauciņš. Te pats galvenais, lai visiem būtu interesan-ti — gan pasākumā iesaistītajiem audzēkņiem, gan tā organizētājiem, gan skatītājiem. Vislielākā problēma panākt, lai pasākumos iesaistās pēc iespējas vairāk skolēnu. Edgars aktīvi sporto, apmeklē sporta sekcijas skolā un tautas namā. Īpaši patīk volejbols, bet interešu lokā ir arī mūzika — jaunietis ir skolas dīdžejs. Arī mācībās viņš cenšas sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus. Edgars apzinās savas iespējas un uzskata, ka ir gana labi, ja vidējā atzīme nav zemāka par sešām ballēm. Tas arī izdodas.
Runājot par nākotnes plāniem, jaunietis atklāj, ka izlēmis stāties Rīgas augstskolā, kur var apgūt inženiera-celtnieka, arhitekta specialitāti. Edgars nezina, vai viņa dzimtas kokā bijuši kādi celtnieki, savu izvēli pamato ar situācijas darba tirgū analīzi un paša izdarīto secinājumu, ka būvinženieri Latvijā ir vajadzīgi, profesija pieprasīta šodien un būs pieprasīta nākotnē, jo cilvēce visā savas pastāvēšanas vēsturē būvēja, būvē un būvēs.
Kāpēc Edgars nevēlas apgūt skolotāja profesiju? Māsa taču ir pedagoģe, noteikti atklātu profesijas plusus un mīnusus, varbūt studijas būtu vieglākas.
Edgars: “Nē, kļūt par pedagogu man nav nekādas intereses. Sākotnēji sapņoju par psihologa profesiju, jo patīk kontaktēties ar cilvēkiem, uzklausīt viņus. Šī profesija varbūt ir pat tuvāk manai iekšējai pasaulei, bet tajā nesaskatu perspektīvu. Mūsdienās katrs izraugās pēc izdevīguma. Ja agrāk bija modē dinastijas, tagad tas nav aktuāli. Vismaz savā klasē nezinu nevienu, kurš profesiju izraudzītos pēc tā, ko darīja vecāki un vecvecāki. Pirmajā plānā ir izdevīgums, proti, jaunieši izvēlas tādu ceļu, kuru ejot varēs nopelnīt vismaz tik daudz, lai būtu savs jumts virs galvas un iztika.”
Ir maz cerību, ka mūsdienu jaunieši atgriezīsies savās dzīvesvietās laukos. Arī Edgars sapņo dzīvot un strādāt lielpilsētā. Tomēr jaunietis nevēlas palikt Rīgā, viņaprāt, labs variants būtu Daugavpils. Arī uz ārzemēm viņš neskrietu, jo uzskata, ja pacensties, var atrast prestižu un labi apmaksātu darbu arī Latvijā, kur jau ir inženieru deficīts.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
