Mūsu spogulis

Uz sarunu aicināju nenoliedzamu autoritāti jauniešu lietās, psiholoģi Irinu Japiņu, lai uzzinātu viņas viedokli par šo problēmu. Irinai ir 22 gadu pieredze tieši darbā ar jauniešiem (par jauniešiem tiek uzskatīti 15 līdz 25 gadus veci cilvēki), šajā laika posmā viņa devusi nopietnu ieguldījumu aptuveni 1500 jauniešu audzināšanā, sākot ar teātra studiju “Skatiens”, darbu televīzijā, pulciņiem, līdz pat jauniešu kluba “Krasts” aktivitātēm.

— Kāpēc žurnālisti un masu mediji visbiežāk nepūlas nosaukt konkrētus vainīgos, lai vismaz tos dažus aiz rokas nepieķertos strikti atdalītu savos rakstos no visa jauniešu pulka, bet vieglu prātu aizvaino visu jaunatni kopumā?

— Diemžēl ar to slimo ne tikai masu informācijas līdzekļi, tāda tendence valda visā mūsu sabiedrībā un tā pieņemas spēkā. Nekad nav bijusi pilnīga sapratne starp paaudzēm. Tas pats par sevi skaidrs, bet mēģinājumi jauniešus aizvainot, aizvainot un vēlreiz aizvainot — šī tendence ir acīmredzama ar tieksmi progresēt. Tas ir ļoti skumji.
Jaunatne ir mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļa, tā ir mazāk aizsargāta pat par pensionāriem. Ar to es neko sliktu par pensionāriem negribu teikt, turklāt es ļoti cienu vecumu un pieredzi. Bet atkal — apveltīti ar bagātu dzīves pieredzi, šie cilvēki ir gudrāki, savaldīgāki, viņi vairāk zina, māk izvairīties no konflikta. Jaunatnei tas viss ir ambiciozi, jo viņiem viss ir tūlīt un tepat. Te viņi jūt, tūlīt arī reaģē. Tādas ir vecuma īpatnības, kas aprakstītas visās grāmatās — psiholoģijas un pedagoģijas, un tas pieaugušajiem ir jāņem vērā.

— Kas notiks, ja kāds uzdrīkstēsies bārstīt pārmetumus pensionāriem — sak, viņi visu lauž, bojā utt.? Pie rokas taču nevienu nenoķēra, turklāt visi zinām, ka arī starp pensionāriem ir cilvēki ar, maigi izsakoties, pārējai sabiedrībai nepieņemamu uzvedības kultūru.

— Būs sprādziens. Domāju, žurnālistu, kurš kaut ko tādu uzdrīkstēsies rakstīt, izķidās pa kauliņiem. Sacīs, ka viņš neciena vecumu un pieredzi. Noteikti pensionāri atcerēsies savus nopelnus un apbalvojumus. Domāju, ka tas būs tieši tā.

— Tad kāpēc vienus var vainot visos pasaules grēkos, citus — nē?

— Tā ir ļoti ērta pozīcija uzvelt vainu jaunatnei kopumā. Tā ir ļoti viegla pozīcija — aizvainot jaunatni. Tā ir mūžīga tēma, tā vienmēr būs aktuāla un populāra, jo jaunatne vienmēr un visos laikos ir bijusi progresīva, tā vienmēr ir uz jaunā viļņa. Jaunieši nav tādi, kādi esam mēs — pieaugušie. Viņi ātrāk reaģē, bet tas daudzus pieaugušos tracina.
Ja runāt par žurnālistiem un masu medijiem kopumā, tad arī viņiem tā ir ļoti ērta un izdevīga pozīcija — pārmest jaunatnei. Par to var rakstīt, tas būs aktuāli un lasāmi. Turklāt lielākā lasītāju daļa tūlīt piekrītoši mās ar galvu: “Jā, jā — jaunatne vainīga!” Daudzi žurnālisti neizrāda vēlmi meklēt konkrētus izpildītājus, analizēt cēloņus, veikt secinājumus.

— Jūs ar jauniešiem strādājat vairāk kā divus desmitus gadu, kurš gan vēl labāk zinās, vai viņi patiešām tik slikti rīkojas, ir tādi, par kādiem nereti tiek uzdoti?

— Nē, ne vienmēr un ne visi. Tieši šis fakts nekad un nekur neizskan. Tiek apvainoti jaunieši kopumā, jo patiesībā jaunatne nav aizsargāta ne no vecāku, ne no pieaugušo puses. Jā, ir jauniešu vidū tādi, kuri lauž un demolē. No vienas puses — tas ir viņu mestais izaicinājums pieaugušo pasaulei, bet no otras puses — viņi dara to, ko mēs, pieaugušie, no viņiem gaidām. Ja pieaugušie nemitīgi runā, ka jaunatne šāda tāda, ja pieaugušie to pastāvīgi akcentē masu medijos, tad ko gan labu tur var gribēt?

— Manuprāt, šajā vietā lieti noderētu kāds ilustratīvs piemērs no jūsu prakses?

— Man ir vairāki piemēri, bet pietiks ar vienu konkrētu gadījumu. Kādu patiesi jauku meiteni viņas puiša klātbūtnē publiski apvainoja, sakot, ka viņa ir...avīzē laikam jāraksta garāk — vieglas uzvedības meiča, lai gan tajā situācijā tas bija pateikts vienā vārdā. Turklāt to izdarīja pieaudzis cilvēks, mūsu pilsētā ļoti cienījams cilvēks. Meitenes vecāki noticēja šim pieaugušajam, kurš bārstīja nepamatotus apvainojumus. Visi pieaugušie nostājās pret šo meiteni, rezultātā viņa tika iedzīta stūrī, ilgi raudāja, guva psiholoģisku traumu. Bet faktiski viņa vienkārši atradās neīstajā brīdī neīstajā vietā, kas varbūt slikti ietekmēja tikai viņas reputāciju: viņa vēlā vakara stundā izrādījās iereibušu puišu kompānijā, bet pati uzvedās kārtīgi. Pieaugušais viņu apvainoja, nenoskaidrojot apstākļus. Vienkārši patrāpījās pa rokai, pieaugušais nekavējoties “izlaida tvaiku”. Tūlīt informēja vecākus, kuri nezin kāpēc arī nostājās pret savu bērnu. Rezultātā meitene šodien vairāk neaizdomājas par to, kā turpmāk jāuzvedas. Tas ir izaicinājums. Tā ir traģēdija.

— Ja dažām pieaugušām tantēm un onkuļiem smadzeņu šūniņas ir tik slimas, ka viņi nejēdz, ko dara, un turpina tādā garā, pie kā tas novedīs?

— Tas jau novedis. Pavērosim trīsdesmitgadīgos. Kāpēc tieši šos? Tāpēc, ka man par viņiem ir vairāk informācijas — tie ir pirmie, ar kuriem, es sāku strādāt, un viņu vienaudži. Pusaudžu vecumā neatrisinātās problēmas, neizrunātie apvainojumi un aizvainojumi, tagad skaļi atsaucas šo cilvēku dzīvē. Visiem tiem, ar kuriem man nācies kontaktēties, ir iekšēji personības konflikti tajā vai citā sfērā, visiem velkas līdzi trens no bērnības un jaunības, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot. Viņi pabeiguši skolas, studijas, ieguvuši profesiju, kontaktējas ar citiem cilvēkiem. Rodoties situācijai, kura atgādina netaisnos bērnības pārdzīvojumus, piemēram, ja darba devējs uzvedas tā, kā uzvedās nemīlama skolotāja vai mamma, tad tūlīt seko neadekvāta reakcija no trīsdesmitgadīgā, manāma agresivitāte. Tā ir kā sniega pika, kas veļas no kalna un kļūst arvien lielāka un lielāka. Ar to patiesībā ir ļoti grūti dzīvot. Lūk, kādu ceļu mēs ejam, nepārdomāti bārstot nepamatotus aizvainojumus.

— Vai visu jaunatni aizvainojoša audzināšanas metode caur medijiem ir iedarbīga? Varbūt viņi labojas...

— Muļķības, tas noteikti neiedarbojas. Būtībā tas ir jauno cilvēku tiesību pārkāpums. Kāpēc mēs atļaujamies runāt ar jaunatni tādā tonī, kādā neatļaujamies runāt ar pieaugušajiem? Tikai tāpēc, ka viņi nevar atbildēt. Pieaugušajos nostrādā stereotipi: ja nepilngadīga meitene dzemdēja — tātad prostitūta, ja kāds uz sienas uzzīmēja grafiti — narkomāns utt. Kāpēc mēs necienām savu bērnu intereses, bet visiem jāciena pieaugušo intereses — biljardu, slēpošanu, makšķerēšanu un citas? Mums taču visiem ir kaut kādas savas intereses, tās ir dažādas: kādam floristika, dārzs, kādam grafiti — kas arī ir māksla, un tikai talantīgie to pārvalda pilnībā.

— Tomēr nevar noliegt, ka viena sabiedrības daļa cita darbu vienkārši neciena. Kā audzināt lielus un mazus, jaunus un vecus?

— Savā laikā Artekā bija likums, kura praksē vairs nav, taču dzīvo ļaužu atmiņā: “Noliedzot piedāvā!” Ja mēs noliedzam tādu uzvedību, tad ir jāpiedāvā kaut kas vietā. Audzina vide. Kāda ir mūsu pilsētas audzinošā vide sabiedriskās vietās? Maigi izsakoties, — nekāda. Ja es nejūtu vēlmi nospļauties uz trotuāra, tad cits sacīs: “Tāpat viss piecūkots.” Teiksiet, ka tas tā nav. Lūdzu, viens piemērs no kluba “Krasts” dzīves. Sēkliņas, košļenes bija vecās vietas slimība, ar ko mēs cīnījāmies, bet bez īpašiem panākumiem. Pārvācāmies uz labiekārtotām telpām pilsētas centrā, problēma pazuda pati no sevis, jo sakārtotā un skaistā vidē nevienam negribas cūkot. Gadās pa kādai nomestai sēkliņai, bet pietiek aizrādīt vienu reizi, un viss ir novākts.

— Kāpēc daudziem pieaugušajiem negribas atcerēties to, kādi viņi paši bija bērnībā un jaunībā?

— Kā citādi, tagad viņiem taču ir vārds, reputācija, viņi to izmanto un jūtas kā bruņās! Viņi tagad ir tik ievērojami, tik pareizi, tik kristāldzidri un nevainojami! Viņi taču negrib, lai kāds uzzina, ka pusaudžu vecumā pats kaut kādā kāpņu telpā mīcījās ar meiteni vai vēl ko citu darīja, kas nepatika paša vecākiem. It kā viņi uzreiz kļuva pieauguši, it kā viņiem uzreiz radās pieauguši un izglītoti bērni, it kā nekādu dzīves pieredzi viņi nav guvuši, bet tie, kuri gūst pieredzi, visi ir narkomāni un prostitūtas.
Izdariet eksperimentu pie kāda veikala — pavērojiet, cik pieaugušo pieturēs aiz sevis durvis. Būsiet pārsteigti. Daudzi tās atver bezmaz ar kājas spērienu un aiziet neatskatoties. Lūk, jums uzvedības kultūra! Ja kāds jaunietis aizrādīs, tad dažs labs pieaugušais vēl pasūtīs šo bērnu pāris mājas tālāk. Kāpēc mēs tad vēl domājam, ka jauniešiem jābūt citādiem? Bērni, jaunatne ir mūsu spogulis. Ja kāds runā vai raksta, ka jaunatne salauza, nenosaucot konkrētus vainīgos, tad viņš runā un raksta pats par sevi.

— Kas visvairāk cieš no šiem apmelojumiem — labie vai sliktie bērni?

— Sliktu bērnu nav! Vairāk cieš aktīvie jaunieši, tie, kuri grib kaut ko sasniegt dzīvē. Bet tiem, kurus tādā ceļā kāds pūlas audzināt, tas patiesībā ir kā pīlei ūdens, jo viņiem jau izveidojusies īpaša uzvedības maniere. Cieš tie, kuriem ir savs viedoklis un kuri grib to izteikt, grib kaut ko saprast un noskaidrot šajā pasaulē, kuri pūlas izcīnīt sev vietu zem saules. Viņi to dara, vadoties pēc tā parauga, kādu sniedzam mēs. Nevar piedzimt bērns ar gatavu dzīves pieredzi, viņš to iegūst dzīves laikā. Kad bērns aug, mēs taču mācām viņam, kā aizšņorēt zābakus! Mēs rādām, ka turēt karoti un dakšiņu, kā darboties ar nazi. Atdarināšanas maniere saglabājas ilgstoši arī jaunieša vecumā.
Runājot par ciešanām, jāatzīmē, ka mazās pilsētās apvainojumi ir sevišķi izteikti un tie ļoti sāp kārtīgiem jauniešiem un bērniem. 22 gadu laikā esmu dzirdējusi daudz dažādu stāstu, kad tiek nepatiesi apvainota jaunā paaudze, aptuveni 95% gadījumu nostājos jauniešu pusē, jo no pieredzes zinu, ka tie stāsti ir ļoti, ļoti ticami.

— Vai Krāslavā tagadējā vara izprot jauniešu problēmas, varbūt tā ir no tām tālu projām?

— Situācija kardināli mainījusies uz labo pusi, pat baidos noskaust. Tik strauju pagriezienu Lukšas kunga personā pret jauniešu problēmām nebijām gaidījuši, ceru, ka būs vēl labāk. Pat aizmirstot to, ka viņš ir domes priekšsēdētājs, viņa personā es redzu personīgu ieinteresētību risināt jauniešu problēmas un palīdzēt viņiem.

— Varbūt gribat pateikt pieaugušajiem vēl kaut ko svarīgu, kas palika ārpus šeit uzdoto jautājumu loka?

— Atceraties, kā ir bijis ar jums, atceraties savas bērnības dienas, jaunību, atceraties, kā jūs jutāties, kad apvainoja nepamatoti. Tas ļoti sāp, nevajag iespļaut bērna, jaunieša dvēselē. Nedrīkst vispārināt, ja mēs gribam audzināt, tad tas jādara ar savu piemēru, ar labu vārdu, ar centieniem saprast. Ja mani neapmierina kāda jaunieša uzvedība, tad ņemu pie rokas, apsēžos un runāju. Ir municipālā policija, ir sociālais dienests, ir skolas un pedagogi. Visi viņi zina sociālā riska ģimenes, ir jāstrādā ar tām, bet nevis jāapvaino visus jauniešus par nolauztu kociņu vai apgāztu puķu podu. Ko nozīmē “salauza jaunatne”? Tātad — neviens. Tajā pašā laikā visi. Cilvēki, kuri atļaujas apvainot visu jaunatni, būtībā ir atraduši visneaizsargātāko sabiedrības daļu, atraduši tos, kuri nespēj viņiem pienācīgi atbildēt.

— Laikam jau jums taisnība. Pieklājīgs jaunietis, visticamāk, norīs apvainojumu, nevis sados pa muti savam pāri darītājam. Savukārt vainīgais priecāsies, ka panācis to, ko gribējis — nodarījis sāpes vienaudžiem, kuri nepakļaujas viņu ietekmei. Vai tiešam intervija beigsies tik pesimistiski?

— Diemžēl es neredzu pamatu optimismam. Pēdējā laikā katastrofāli pieaugušas jauniešu problēmas tieši viņu neaizsargātības dēļ. Kā psihologs redzu, kādas milzu problēmas tas viņiem radīs nākotnē. Vienīgā optimistiskā ziņa ir tā, ka pilsētas jaunatnes padomē, ja šī jaunā struktūra saņems domes finansiālu atbalstu, darbosies jaunatnes aizsardzības un palīdzības nodaļa. Tai nebūs citu sviru, kā tikai morālas dabas. Ja jaunietis atnāks pie mums ar sūdzību par pieaugušo pāri darījumiem, mēs iesim viņu aizstāvēt tur, kur viņš pats varbūt baidīsies aiziet.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA