Spēles finālā jautāja Aleksejs GONČAROVS.
Jevgēnijs Dilba: “Pats esmu no Piedrujas, bet Krāslavā sākumā biju azartisks līdzjutējs, vēlāk arī jautro un atsaucīgo kluba spēlētājs. Jo spraigāk tu strādā mēģinājumos, jo lielāku prieku sagādā sev un skatītājiem.”
Marina Brovkina: “Mūsu dēls Vadims pēdējo gadu spēlē skolas klubā. Nemanot no līdz-jutējas esmu pārtapusi par azartisku spēlētāju. Šodien tā ir mana otrā spēle, ļoti uztraucos. Gribētos atkārtot pagājušā gada panākumus.”
Igors Veļičko: “Esmu Baltijas Krievu institūta students, bet aiziet no JAK nevaru un negribu. Tas ir dvēseles sauciens un arī nepieciešamība: jautrie un atjautīgie vieglāk pārvar dzīves grūtības un likstas.”
Roza Jaščenko: “Sākumā ar spēli “sasirga” abi mani bērni, pēc tam šis vīruss pārņēma arī mani, ko nemaz nenožēloju. Bijis tik daudz mēģinājumu! Galamērķa dēļ: izmēģināt savus spēkus uz skatuves un sagādāt prieku līdzjutējiem.”
Artūrs Samulis: “Tā ir lieliska iespēja parādīt sevi uz skatuves, bet ko ir vērts cīņas spars! Uzvar visjautrākie un visatjautīgākie. Par prieku spēlētājiem un simtiem šīs lieliskās spēles cienītāju. Pirmo reizi spēlēt klubā mani uzai-cināja tad, kad es mācījos... trešajā klasē.”